Rasu attiecības

Ir pagājuši vairāk nekā 30 gadi, kopš Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca sāka ordinēt priesterībā tās afrikāņu izcelsmes locekļus.

Tas bija ārkārtīgi svarīgs notikums Baznīcas vēsturē, kas ietekmēja ne tikai Baznīcas locekļus ASV, bet visā pasaulē.

Tajā laikā plaši atzīmēja šo entuziasmu, ar kādu pārmaiņas uzņēma Baznīcas locekļi visā pasaulē. Kens Vūdvards, reliģijas rakstnieks laikrakstam „Newsweek” 1978. gada 19. jūnija izdevumā rakstīja:

„Dienas laikā atklāsme pārsteidz Soltleiksitijas iedzīvotājus. Kāds vīrs, kurš bija uzgriezis radio uz Baznīcai piederošu kanālu, sajūsmināti uzsauca Baznīcas pārvaldes darbiniekiem:  „Viņi tikko paziņoja, ka „melnādainie” var saņemt priesterību!” Džeims Davsons, viens no diviem „melnādainajiem” slavenā Mormoņu Tabernakla kora locekļiem, teica pārējiem svētajiem: „Mana ticība ir stiprināta, es esmu ļoti laimīgs.”

It visur sajūsminātie eiropeīdi un negroīdi, Baznīcas locekļi, zvanīja cits citam, signalizēja ar automašīnas signāltauri un sapulcējās grupās, lai apspriestu tik pēkšņo paziņojumu, kas radās pēc toreizējā Baznīcas prezidenta Spensera V. Kimbala un viņa līdzbiedru apustuļu dziļas, nozīmīgas garīgas pieredzes.

Laikraksta „Newsweek” žurnālists Vūdvards turpināja, paredzot, ka visticamāk nākamais solis būs negroīdu draudžu izveidošana, kuru vadīs negroīdu izcelsmes elderi.

Vūdvarda prognoze bija trāpīga. Pat 1978. gadā, 10 gadus pēc pilsonisko tiesību kustības, kas mainīja Amerikas sabiedrību, ticīgie daudzās baznīcās, visā valstī, patiesībā palika nodalīti. Lielākā daļa negroīdu pielūdza kopā ar negroīdiem, un eiropeīdi kopā ar eiropeīdiem. Tikai daži ordinēti negroīdu mācītāji sludināja eiropeīdiem, un vēl vairākus gadus pastāvēja diskriminācija citās formās.

Patiesībā nekas tamlīdzīgs nenotika Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā. Tajā nekad nebija politikas, kas veicinātu draudžu dalīšanos. Vietās, kur dažādu rasu vai etniskas izcelsmes mormoņi ir dzīvojuši līdzās, viņi vienmēr jebkurā Baznīcas vēstures posmā ir lūguši kopā. Ilgi pirms 1978. gada negroīdi tika kristīti par Baznīcas locekļiem, viņi sludināja un lūdza draudzēs, kur pārsvarā bija eiropeīdi — nevienai no šīm darbībām netika pieprasīta priesterība.

Pēc tam, kad 1978. gada jūnijā tika izsludinātas pārmaiņas, Baznīca visā pasaulē nekavējoties sāka ordinēt priesterībā negroīdu vīriešus, kas bija aktīvi Baznīcas locekļi. Pirmais templis Āfrikā tika uzcelts 1981. gadā Dienvidāfrikā, un pēdējā laikā ir tikuši iesvētīti vēl divi — Ganā un Nigērijā. 

2007. gada laikraksta „Washington Post” virsraksts vēstīja par „globālā mormonisma jauno seju”. 2005. gadā laikraksta „New York Times” rakstā atzīmēja, ka jaunā Baznīcas ēka pilsētā bija „viena no visintegrētākajām dažādu rasu draudzēm Hārlemā, ar aptuveni vienādu „baltādaino” un „melnādaino” ticīgo skaitu”.

Kopumā labvēlīgajos plašsaziņas līdzekļu ziņojumos ir bijuši arī daži izņēmumi, it īpaši nokaitētajā priekšvēlēšanu kampaņas gaisotnē.

Ahmads Korbits, afroamerikānis, kurš ir staba (pielīdzināms diacēzei) prezidents Ņūdžersijā, teica, ka laiku pa laikam pret Baznīcu vērstie apvainojumi rasismā būtu jāuztver tā, „kādi tie patiesībā ir — uz politiskiem motīviem balstīti apgalvojumi”.

„Es domāju, ka ikviens saprot, ka cilvēki izsakās, politisku iemeslu vadīti, kas vienkārši neatbilst faktiem,” Korbits teica.

Korbits vada vienu no visdaudzveidīgākajiem stabiem Baznīcā. Lai arī Baznīcas locekļi pārsvarā ir eiropeīdi, katrā no viņa divpadsmit draudzēm ir cilvēki ar atšķirīgu etnisko izcelsmi.  Trīs no viņa draudzēm runā spāņu valodā, un Korbita staba prezidijā ir eiropeīds padomnieks un Tongas izcelsmes padomnieks.

„Ikviens, kas saka, ka Baznīcā pastāv rasisms, nerunā no savas pieredzes un tam nav nojausmas par to, kādu rasu harmoniju mēs baudām kā Baznīcas ģimene,” Korbits teica. „Iespējams, dažiem tumšas ādas krāsas locekļiem ir bijusi negatīva pieredze vienā vai otrā vietā mūsu 13 ar pusi miljonu locekļu lielajā Baznīcā.  Bet gadu gaitā daudzajās visu līmeņu sanāksmēs kopā ar Baznīcas locekļiem un vadītājiem, es nekad neesmu pieredzējis neko tādu, kas pat attāli būtu pielīdzināms rasismam.”

Tonijs Pārkers, vēl viens afroamerikāņu izcelsmes staba prezidents, uzrauga deviņas bīskapijas Atlantas apgabalā, tajā skaitā vienu, kuru vada negroīds-bīskaps. Pārkers ir bijis mormonis 25 gadus.

„Tagad es esmu labāks cilvēks, nekā biju pirms tam,” saka Pārkers. „Es esmu apmierinātāks ar sevi. Tie ir bijuši personīgas izaugsmes un sasniegumu gadi.”

Pārkers saka, ka kritiķiem ārpus Baznīcas viņam ir vienkārša atbilde.   „Ikvienam, kurš uzskata, ka Baznīca ir rasistiska, ir vienkārši jāatnāk un jāpaskatās. Viņi var Baznīcā apsēsties maliņā un vērot, vai arī runāt ar Baznīcas locekļiem.”

Kad Pārkeram uzdeva jautājumu, vai viņš kādreiz ir dzirdējis kādu aizspriedumainu komentāru no citiem Pēdējo dienu svētajiem, viņš atbildēja: „Mana pieredze ir bijusi gandrīz pilnībā pozitīva. Protams, ceļa gaitā ir bijuši daži nelīdzenumi, bet nekas tāds, lai ietekmētu manu personīgo pārliecību.”