Reliģijas nozīme: ilgas pēc piepildījuma

„Ticība ļauj mums ieraudzīt neredzamo, pieņemt neiespējamo un cerēt uz neticamo.” — Viņa Svētība Samuēls Rodrigezs[1]

Mūsdienu pasaulē mums paveras tik liela izvēle un tik daudz iespēju kā nekad agrāk. Pateicoties zinātnei un tehnoloģijām, mūsu zināšanas nepārtraukti paplašinās un pieaug arī reliģisko uzskatu dažādība. Šķiet, ka mūsu apvāršņi paplašinās tik strauji, ka neesam spējīgi turēt līdzi. Tomēr mēs tik un tā esam un paliekam tās pašas garīgās būtnes. Visā sava laicīgā ceļojuma gaitā mēs allaž jūtam ilgas pēc piepildījuma.

Visas reliģijas vieno kāda kopīga atziņa — cilvēki ir kaut kādā ziņā nepilnīgi. Un tā nu mēs tiecamies pēc pilnības. Ja uz katru mūsu jautājumu būtu gatava atbilde, mēs nekad tās nemeklētu lūgšanā. Ja visas mūsu sāpes būtu viegli remdējamas, mēs nejustu alkas pēc glābšanas. Ja visi mūsu zaudējumi tiktu atlīdzināti, mēs nevēlētos nokļūt debesīs. Kamēr vien pastāvēs šīs vajadzības, pastāvēs arī reliģija. Tā ir dabiska dzīves sastāvdaļa. Būt cilvēkam nozīmē izjust šaubas, pieredzēt bēdas un nāvi, un reliģija ir kā skola, kur mācāmies izprast haosu, kā slimnīca, kur dziedinām neredzamas brūces, kā glābšanas virve, kas dāvā vēl vienu iespēju.

Šajā sakarā rabīns Deivids Volps mācīja, ka reliģija „var ienākt pasaulē, kurā ir krietna tiesa sāpju, ciešanu un zaudējumu, un piešķirt visam jēgu, virzienu un mieru”.[2]

Kaut arī reliģija atsaucas uz šīm vajadzībām, tā neizriet tikai no tām. Reliģija nav vienīgi risinājums, ko cilvēki raduši cīņā ar grūtībām. Tā pārsniedz cilvēcisko, tā nāk no augstāka avota. Cilvēces pieredze rāda, ka gan labos, gan grūtos laikos vīrieši un sievietes tiecas pēc patiesības, meklējot to gan ārpus sevis, gan sevī pašos. Un viņi rīkojas saskaņā ar atbildēm, kuras saņēmuši.

Turklāt reliģija vienošos unikālos cilvēkus, veidojot ticīgo ļaužu sadraudzību. Taču, ja tā nevar saistīt viena cilvēka sirdi, tā nevar piepildīt kopienas vajadzības. Katra cilvēka garīgās pieredzes var būt tikpat atšķirīgas, cik cilvēki paši. Tā kā „mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī”,[3] lielākā daļa jautājumu šajā pasaulē atduras pret ticību. Beigu beigās, savos meklējumos vēršoties pie dievišķā, indivīds pats izvērtē faktus, apsver pierādījumus un pieņem lēmumus īpaši svarīgos jautājumos. Šādi iekšēji cīniņi tad arī veido ticības procesu. Ludvigs Vitgenšteins rakstīja: „Ticēt Dievam nozīmē saprast, ka viss neaprobežojas tikai ar uzskatāmies faktiem.”[4]

Cilvēks tiecas izprast dzīves jēgu. Mūsu iedaba vedina mūs uz garīgiem meklējumiem. Reliģija paver telpu, kur meklēt un rast atbildes un izpratni, lai nodotu to citiem. Šī saikne starp reliģiju un tieksmi izprast dzīves jēgu turpina pastāvēt vēl joprojām.

Vai tas būtu veselīgs dzīvesveids, sociālā uzticēšanās vai žēlsirdīga palīdzība – sociālie pētījumi apliecina, ka pastāv neskaitāmas jomas, kurās reliģija var nākt par labu cilvēcei. Piemēram, kāds no neseniem pētījumiem apliecina, ka cilvēkiem, „kuri ir pārliecināti par Dieva esamību, dzīve šķiet daudz jēgpilnāka”.[5]

Tas kļuvis īpaši aktuāli tieši tagad, jo mūsdienās cilvēku dzīve līdzinās spožu attēlu virknei, kas uzzibsnī un pagaist, — virspusēji tā šķiet ļoti bagātīga, bet savā būtībā ir ļoti tukša. Reliģija un garīgums, uz ko tā vedina, palīdz izkļūt cauri šai virspusējībai, ļaujot nostāties uz drošiem morāles pamatiem, kas balsta mūsu cilvēciskās iedabas krietnāko daļu.

Vils Djurants, vēsturnieks, kurš pētīja dažādas idejas un kultūras, visu dzīvi apbrīnoja reliģijas un ticības spēku, lai gan pats tā arī nenonāca līdz konkrētiem uzskatiem par Dievu. Dzīves noslēgumā, pēc ilgas mācīšanās un novērojumiem, viņš aizdomājās par baznīcas nozīmi. Viņa pārdomas parāda, ka, nonākot nezināmā priekšā, pat agnostiķis spēj saskatīt reliģijas nezūdošo pievilcību:

„Šīs baznīcu smailes, kas allaž vēršas augšup, paceļoties pāri bezcerībai un iedvešot cerību, šīs diženās smailes pilsētās un vienkāršie lūgšanu nami pakalnos ik uz soļa paceļas no zemes uz debesīm; katrā ciematā un tautā tie gaisina šaubas un aicina pagurušās sirdis rast mierinājumu. Vai tas viss ir tukši maldi? Vai pēc dzīves gaida vienīgi nāve un pēc nāves – nekas cits kā vien iznīcība? Mēs nevaram zināt. Taču, kamēr vien turpināsies cilvēku ciešanas, pastāvēs arī šīs smailes.”[6]

Organizācijas un idejas plaukst tad, ja tās spēj piepildīt īstenas, ilgstošas vajadzības. Citādi tās gaida dabiska nāve. Taču reliģija nav iznīkusi. 1830-tajos gados, kad dzimtā Francija novērsās no reliģijas, Alekss de Tokevils rakstīja, ka „dvēselei ir tādas vajadzības, kas noteikti jāapmierina”.[7] Viņam izrādījusies taisnība. Gadsimtiem ejot, visi mēģinājumi apspiest šīs vajadzības ir izgāzušies. Reliģija palīdz ievirzīt mūsu ilgas noteiktos rāmjos, bet dievnami kalpo par mājvietu ticīgajiem.

Kaut arī baznīcas ir celtas no koka, akmens un tērauda, tās simbolizē daļu no cilvēka dvēseles dziļumiem – kaut ko, ko mēs ilgojamies atklāt. Reliģija ir kas vairāk par cilvēka izgudrojumu, tā piešķir virzību un noteiktu ietvaru personīgajiem dzīves jēgas meklējumiem.

[1] Samuel Rodriguez, „ReligiousLibertyandComplacentChristianity”, The Christian Post, 2013. g. 10. sept.

[2] „WhyFaithMatters: RabbiDavid J. Wolpe”, lekcija Emorijas universitātē, 2008. g. 21. okt.

[3] 1. korintiešiem 13:12.

[4] LudwigWittgenstein, ieraksts personīgajā dienasgrāmatā (1916. g. 8. jūl.), lappuse 74e.

[5] StephenCranney, „Do PeopleWhoBelievein God Report More MeaninginTheirLives? TheExistentialEffectsofBelief”, JournalfortheScientificStudyofReligion, 2013. g. 4. sept.

[6] WillandArielDurant, DualAutobiography (NewYork: Simon &Schuster, 1977. g.).

[7] AlexisdeTocqueville, Democracyin America (Chicago, Illinois: UniversityofChicagoPress, 2000. g.), 510. lpp.