Mūžībā aizgājusi Patrīcija Terija Holanda

2023. gada 20. jūlijā, pēc neilgas hospitalizācijas, mūžībā mierpilni aizgāja Patrīcija Terija Holanda — eldera Džefrija R. Holanda, Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļa, sieva un kādreizējā padomniece Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas Jauno sieviešu vispārējā prezidijā. Viņai bija 81 gads.

Patrīcija (Pata) Terija piedzima 1942. gada 16. februārī un uzauga saimniecībā, kas atradās Enterpraisē — nelielā Baznīcas pionieru dibinātā kopienā Jūtas dienvidos. Pata ir Maisera un Marillas Teriju meita. „Es nāku no ticīgo kopienas, kur visa kopiena ticēja un mācīja atbilstoši ticībai. Es nevarēju paturēt noslēpumā nevienu nedarbu,” viņa atcerējās. Pata slauca un ganīja govis, vadīja saimniecībai piederošās kravas automašīnas un rudeņos, kartupeļu ražas laikā, neapmeklēja skolu. „Es biju diezgan puiciska.”

Viņa arī uzauga, dzirdot par savu pionieru priekšteču stingro pārliecību un ticību, kas iespaidoja viņu visa mūža garumā. „Visu, ko es zinu par evaņģēliju, es uzzināju jau mazotnē, no savas mātes,” viņa teica. „Viņai ļoti patika studēt, un viņai ļoti patika lasīt, un viņa studēja evaņģēliju, un viņa stāstīja par to saviem bērniem — it īpaši man. Lielu daļu savas dzīves es biju vienīgā meitene starp pieciem zēniem. Mazā māsa piedzima, kad man bija 16 gadu.”

Patai uzsākot vidusskolas gaitas, viņas ģimene pārcēlās uz tuvējo kopienu Sentdžordžā, Jūtas štatā, un, pati sevi raksturojot kā kautrīgu un ne visai pašpārliecinātu jaunpienācēju Diksijas vidusskolā, Pata ātri vien parādīja citiem savu labsirdīgo iedabu un ieguva daudz jaunu draugu. Viens no šiem draugiem bija „skaistākais zēns skolā”, Džefrijs Holands, ar kuru viņa gāja uz randiņiem, kam rakstīja, kamēr viņš kalpoja misijā Anglijā, un ar kuru galu galā, pēc piecus gadus ilgušās draudzības, 1963. gada 7. jūnijā, apprecējās Sentdžordžas Jūtas templī. Viņiem ar Džefriju ir trīs bērni — Metjū, Mērija Alise un Deivids —, kā arī 13 mazbērni un pieci mazmazbērni.

Pata mācījās Soltleiksitijas PDS Biznesa koledžā (tagad pārdēvēta par Ensign College) un absolvēja Diksijas koledžu (tagad zināma kā Jūtas Tehniskā universitāte) Sentdžordžā, Jūtas štatā. Pasniedzēji no Džuljarda skolas Ņujorkā apmācīja viņu klavierspēlē un dziedāšanā. Viņa atbalstīja Džefriju, kamēr viņš ieguva augstāko izglītību Brigama Janga universitātē un Jēlas universitātē un strādāja Baznīcas izglītības sistēmā. „Viņa man palīdzēja pabeigt skolu, turpinot savu muzikālo karjeru un arī kad bija to pametusi, lai paliktu mājās un apprecētos ar mani,” stāsta elders Holands. „Nav iespējams novērtēt par augstu to ārkārtīgi lielo dāvanu, ko viens dzīvesbiedrs var sniegt otram.”

Holandu bērni tika audzināti finansiāli saspringtos apstākļos, kamēr elders Holands absolvēja augstskolu, un viņi bieži pārcēlās, lai pielāgotos viņa jaunajām darbavietām. Galu galā viņi nokļuva sabiedrības redzeslokā, kad 1980. gadā elders Holands tika aicināts par Brigama Janga universitātes prezidentu. „Viņa bija kā māte visai šai studentu pilsētiņai,” stāsta elders Holands. „Mēs gribējām būt šīs universitātes pilsētiņas vecāki.” Pata cītīgi strādāja, lai viņu bērni dzīvotu pēc iespējas ierastākos apstākļos. Viņa reiz teica: „Lai gan viņi tika audzināti unikālos apstākļos, es negribēju, lai viņi uzskatītu sevi par unikāliem.”

Pata paliks atmiņā, pateicoties savai apņēmīgajai ticībai un kalpošanai, kā arī mīlestībai pret ģimeni. Viņas dēls Mets, kurš tagad ir Augstākais pilnvarotais Septiņdesmitais, stāsta, ka sarunas pie ģimenes vakariņu galda ir daļa no viņa mīļākajām bērnības dienu atmiņām, sakot: „Katrs vakars bija sava veida ģimenes mājvakars, kurā bija pa pilnam smieklu, komplimentu, uzmundrinājuma, interesantu sarunu, liecību un mīlestības izpausmju.”

Pata veltīja savu dzīvi kalpošanai Baznīcā, četras reizes kalpojot par Palīdzības biedrības prezidenti, kā arī darbojoties Sākumskolas un Jauno sieviešu organizācijās. 1984. gadā, pildot daudzos universitātes prezidenta sievas pienākumus, viņa tika aicināta par padomnieci Ardetai Kapai Jauno sieviešu vispārējā prezidijā. Par spīti tam visam, viņa atrada laiku, lai pabūtu klusumā un tuvotos Dievam caur lūgšanu.

„Viņas ticība vienmēr ir bijusi tīrāka, iespaidīgāka un stiprāka nekā jebkuram citam cilvēkam, kuru jebkad esmu pazinis.” — elders Džefrijs R. Holands

To gadu gaitā, ko Pata veltīja kalpošanai Baznīcā, viņa pievērsās visu vecumu sievietēm, atgādinot viņām par viņu nozīmīgo ieguldījumu un atbildību dažādu lomu pildīšanā. Kādā publiskā uzrunā viņa teica: „Ja jums ir dota atbalstoša loma vai norīkojums — un daudzām no mums bieži vien būs šāda loma —, mums ir pietiekami jāmācās un jāsagatavojas, lai skaidri pateiktu pasaulei, ka mēs neatvainojamies par savu māju stiprināšanu, bet drīzāk īstenojam savas augstākās prioritātes personīgajā, sociālajā un teoloģiskajā jomā. Mēs tiksim pamanītas. Mums vajadzētu būt kā gaismai kalna galā …, lai skaidri mācītu patiesību par mūsu, Baznīcas sieviešu, prioritātēm un privilēģijām.”

Papildus kalpošanai Baznīcā visa sava mūža garumā, Pata ir vairāku grāmatu autore, tostarp godalgotās grāmatas ar nosaukumu „A Quiet Heart, and Strength and Stillness: A Message for Women” (Mierīga sirds, spēks un rāms gars: vēstījums sievietēm). Viņa arī kopā ar savu vīru ir sarakstījusi grāmatu „On Earth As It Is In Heaven and To Mothers: Carrying the Torch of Faith and Family” (Uz Zemes kā debesīs un vēršoties pie mātēm: ticības un ģimenes lāpas nešana).

Kādā citā reizē elders Holands teica: „Viņas ticība vienmēr ir bijusi tīrāka, iespaidīgāka un stiprāka nekā jebkuram citam cilvēkam, kuru jebkad esmu pazinis. Viņa ir ļoti žēlsirdīga persona. Viņa visu savu dzīvi ir devusi un devusi, un devusi citiem savu laiku un mīlestību.”

Lejupielādēt fotoattēlu

Patas ticība Jēzum Kristum ir svētījusi visu Baznīcu. Vispasaules svētbrīdī jaunajiem pieaugušajiem šī gada sākumā, kas tika pārraidīts no viņas dzimtās Sentdžordžas, Jūtas štatā, viņa ieteica jauniešiem vienkāršu pieeju reliģiskajai dzīvei: „Lūdzu, ticiet Dievam, ceriet, ka Viņš jums palīdzēs, un saņemiet žēlsirdību, kas ļauj Viņam darboties caur jums, lai paveiktu to, ko varat paveikt vienīgi jūs.”

„Jūs nevarat iegūt šīs svētības, dzenoties tām pakaļ,” viņa secināja. „Lūdzu, pārtrauciet skriet līdz spēku izsīkumam. Esiet klusi. Esiet mierīgi. Vienkāršojiet visu. Esiet lēnprātīgi un no sirds pazemīgi un lūdzieties. Es liecinu, ka brīnumi notiks tad, kad mēs palēnināsim tempu, nomierināsimies un nometīsimies ceļos. Viss, kas pieder Tēvam, kādu dienu var būt jūsu. Tas tik tiešām ir cerību pilns veids, kā raudzīties nākotnē!”

Par bēru pasākumiem vēl tiks ziņots.