Skat. arī Homoseksuālas tieksmes tēmu lapa.
Turpinoties nerimstošām publiskām debatēm par viendzimuma laulību, no sabiedrisko mediju, sabiedrības un Baznīcas locekļu puses izskanējis daudz jautājumu par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas nostāju attiecībā uz homoseksualitāti un jo īpaši viendzimuma laulībām.
Šī intervija ar Baznīcas Divpadsmit apustuļu kvoruma locekli elderu Dalinu H. Ouksu (Dallin H. Oaks) un Septiņdesmito locekli elderu Lansu B. Vikmenu (Lance B. Wickman) tika noturēta 2006. gadā. Abi Baznīcas augstākie vadītāji atbild uz divu Baznīcas sabiedrisko attiecību pārstāvju jautājumiem. Zemāk esošā intervija palīdz izprast Baznīcas nostāju šajā svarīgajā, sarežģītajā un delikātajā jautājumā.
SABIEDRISKO ATTIECĪBU PĀRSTĀVIS: Iesākumā, vai jūs varētu paskaidrot, kāpēc šie jautājumi par homoseksualitāti un viendzimuma laulībām Baznīcai ir svarīgi?
ELDERS OUKSS: Tas ir kas vairāk nekā vienkāršs jautājums par to, vai sabiedrībai vajadzētu vai nevajadzētu būt iecietīgākai pret homoseksuālu dzīvesveidu. Pēdējo gadu laikā mēs esam pieredzējuši nerimstošu spiedienu no šī dzīvesveida piekritēju puses, pieprasot atzīt par normālu to, kas nav normāli, un dēvēt tos, kas tam nepiekrīt, par aprobežotiem, aizspriedumainiem un nesaprātīgiem. Šie homoseksuāla dzīvesveida piekritēji nekavējas pieprasīt sev runas un domas brīvību, tajā pašā laikā kritizējot tos, kam ir citi uzskati, un, ja iespējams, mēģinot viņus apklusināt, izmantojot tādus apzīmējumus kā „homofobs”. Mēs jau esam pieredzējuši, ka vismaz vienā no valstīm, kur homoseksuālie aktīvisti izcīnījuši būtiskas privilēģijas, mācītājam ticis draudēts ar cietumsodu, jo viņš no kanceles bija sludinājis, ka homoseksuāla uzvedība ir grēks. Ņemot vērā šo tendenci, Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai ir jāiestājas par savu doktrīnu un principiem. Tas nav tikai sociāls jautājums, galu galā tas var apdraudēt mūsu pamata reliģisko brīvību — iespēju mācīt to, ko mūsu izpratnē vēlas mūsu Debesu Tēvs.
SABIEDRISKO ATTIECĪBU PĀRSTĀVIS: Pieņemsim, ka mans septiņpadsmit gadīgais dēls uzsāk ar mani sarunu un pēc lielas iekšējās cīņas beidzot pasaka, ka viņu šķietami saista vīrieši un ka meitenes viņu it nemaz neinteresē un nekad nav interesējušas. Viņam šķiet, ka viņš, iespējams, ir gejs. Viņš saka, ka ir centies apspiest šīs jūtas. Lai gan viņš ir turpinājis ievērot celibātu, viņš apzinās, ka viņa jūtām būs graujoša ietekme uz ģimeni, jo mēs vienmēr esam runājuši par viņa misiju Baznīcā, par viņa tempļa laulību un līdzīgām lietām. Viņš vienkārši jūt, ka vairs nevar turpināt, dzīvojot, kā viņam šķiet, melos, un tā nu viņš, pavisam apbēdināts un nomākts, vēršas pie manis. Ko lai es kā tēvs viņam saku?
ELDERS OUKSS: Tu esi mans dēls. Tu vienmēr būsi mans dēls, un es vienmēr būšu līdzās, lai palīdzētu.
Starp cilvēka jūtām jeb tieksmēm un viņa rīcību ir nepārprotama atšķirība. Just tieksmes, kas varētu novest līdz grēcīgai rīcībai, nav grēks. Grēks ir padošanās kārdinājumam. Un sajust kārdinājumu nav nekas neparasts. Pat Glābējs tika kārdināts.
Jaunā Derība apliecina, ka ievērot Dieva dotos baušļus nav viegli. 1. vēstules korintiešiem 10. nodaļas 13. pantā ir teikts: „Jūs piemeklējis vēl tikai cilvēcīgs pārbaudījums; Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest.”
Es domāju, tev būtu svarīgi saprast, ka homoseksualitāte, par kuru tu runā, nav lietvārds, kas apzīmē noteiktu cilvēka stāvokli. Tas ir īpašības vārds, kas apraksta attiecīgas jūtas vai rīcību. Cenšoties pārvarēt šīs grūtības, es lūdzu, lai tu nedomātu par sevi citādi kā vien par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekli un manu dēlu, kas cīnās ar grūtībām.
Katram no mums ir grūtības, kas jāpārvar. Tu tikko aprakstīji īpašas grūtības, kas ir ļoti traucējošas. Mūsu sabiedrībā tās kļuvušas ierastas un tikušas arī politizētas. Taču tās ir tikai vienas no daudzajām grūtībām, ar ko vīriešiem un sievietēm nākas sastapties, un es mudinu tevi lūgt Glābēja palīdzību, lai tu spētu pretoties kārdinājumam un atturēties no rīcības, kas vēlāk būs jānožēlo vai kuras dēļ varētu tikt apdraudēts tavs Baznīcas locekļa statuss.
SABIEDRISKO ATTIECĪBU PĀRSTĀVIS: Ja kādam ir ļoti spēcīgas heteroseksuālas tieksmes, viņam ir iespēja apprecēties. Taču, ja jaunietim šķiet, ka viņš ir gejs, vai mēs viņam patiesībā sakām, ka, ja viņu nemaz nepiesaista sievietes, viņam nav citu iespēju kā vien celibāts visa turpmākā mūža garumā?
ELDERS OUKSS: Tas ir tieši tas, ko mēs sakām daudziem Baznīcas locekļiem, kam nav iespējas apprecēties. Mēs sagaidām, lai visi neprecētie ievērotu celibātu.
ELDERS VIKMENS: Mēs dzīvojam sabiedrībā, kas ir tik piesātināta ar seksualitāti, ka šī iemesla dēļ tagad mums ir daudz grūtāk veidot savu identitāti, ņemot vērā ne vien seksuālo orientāciju, bet arī citus cilvēka personību raksturojošus aspektus. Man šķiet, ka es ieteiktu tavam dēlam un jebkuram citam, kas cieš no līdzīgām problēmām, censties paplašināt savu redzesloku, palūkojoties tālāk par savu seksuālo orientāciju. Rodiet piepildījumu daudzos citos jūsu rakstura, personības un būtības aspektos, kas stāv tam pāri. Es nenoliedzu, ka seksuālā orientācija neapšaubāmi ir būtiska cilvēka raksturiezīme, taču tā nav vienīgā.
Turklāt tas, ka cilvēkam ir šāda veida tieksmes, neliedz viņam pilnā mērā līdzdarboties Baznīcas dzīvē vai būt par Baznīcas locekli, varbūt izņemot stāšanos laulībā, kā jau tika runāts iepriekš. Taču dižās dzīves pilnības ietvaros, kā mēs to saprotam, pateicoties atjaunotā evaņģēlija mācībām, galu galā var kļūt iespējams pat tas.
Tādas lietas kā kalpošana Baznīcā, ieskaitot kalpošanu misijā, šīs dzīves laikā ir pieejamas ikvienam, kas ir uzticīgs derībām un ievēro baušļus.
SABIEDRISKO ATTIECĪBU PĀRSTĀVIS: Tātad jūs sakāt, ka homoseksuālas jūtas ir kontrolējamas?
ELDERS OUKSS: Jā, homoseksuāla rakstura jūtas var kontrolēt. Gadās, ka daži izjūt noteiktas tieksmes vai viņiem ir noteiktas noslieces uz jūtām, kas neiespaido citus. Taču šādas noslieces izraisa jūtas, un jūtas ir kontrolējamas. Ja mēs ļaujamies šīm jūtām, kārdinājums kļūst spēcīgāks. Ja mēs padodamies kārdinājumam, esam pastrādājuši grēku. Tas pats process notiek ar cilvēku, kas iekāro kāda cita īpašumu un izjūt lielu kārdinājumu kaut ko nozagt. Tas pats var notikt ar kādu, kam iegaršojies alkohols. Tas pats notiek ar kādu, kas kopš dzimšanas, kā mēs sakām, ātri iekarst un kam ir tendence viegli padoties dusmām. Ja šāds cilvēks nekontrolē savas noslieces, viņam rodas dusmas un šīs niknās jūtas var novest līdz grēcīgai vai noziedzīgai rīcībai.
Mēs šeit nerunājam par iepriekš nepieredzētu izaicinājumu. Mēs runājam par ierastu laicīgās dzīves stāvokli. Mēs īsti nesaprotam, kādēļ tā notiek un to, cik spēcīgas ir noteiktas tieksmes jeb noslieces, un tā tālāk. Taču mēs zinām, ka jūtas var kontrolēt un ka rīcību var kontrolēt. Jūtas un rīcību šķir grēka robežlīnija. Noslieces un jūtas atdala piesardzības robežlīnija. Mums jātur grožos savas jūtas un jācenšas tās kontrolēt, lai nenonāktu situācijā, kas var pamudināt uz grēcīgu rīcību.
ELDERS VIKMENS: Man šķiet, ka viena no mūsdienu maldinošākajām filozofijām vēsta, ka vienkārši tāpēc, ja kādam ir noteiktas tieksmes, viņš nenovēršami rīkosies saskaņā ar šīm tieksmēm. Tas ir pilnīgā pretstatā cilvēka būtībai, ko mums atklājis Tas Kungs. Mums ir pa spēkam kontrolēt savu rīcību.
SABIEDRISKO ATTIECĪBU PĀRSTĀVIS: Ja mēs papētītu cilvēku, kurš viegli iekarst, un atklātu, ka arī viņa vecāki, iespējams, pēc dabas bijuši nesavaldīgi, kāds varētu teikt, ka šeit nostrādājusi ģenētikas ietekme.
ELDERS OUKSS: Nē, mēs nepiekrītam, ka apstākļi, kas liedz cilvēkam piepildīt savu mūžīgo sūtību, ir iedzimti bez jebkādas spējas tos kontrolēt. Tas ir pretrunā pestīšanas iecerei, un tas nesaskan ar Dieva taisnīgumu un žēlastību. Tas ir pretstatā visai Jēzus Kristus evaņģēlija mācībai, kas mums pavēsta patiesību, ka ar Jēzus Kristus spēku un žēlastību jeb caur to mums ir pa spēkam paveikt visu. Mums ir pa spēkam atturēties no kārdinājumiem. Mums ir pa spēkam sadzīvot ar iedzimtību, ieskaitot kroplumu un garīgām vai fiziskām nepilnībām. Nekas no tā neliedz mums piepildīt savu mūžīgo sūtību. To pašu var teikt arī par viena vai otra veida nosliecēm jeb tieksmēm, kuras, ja tām padotos, liegtu mums piepildīt savu mūžīgo sūtību.
SABIEDRISKO ATTIECĪBU PĀRSTĀVIS: Jūs sakāt, ka Baznīcai nav konkrētas nostājas par to, vai noteiktas noslieces rodas iedzimtības vai audzināšanas rezultātā.
ELDERS OUKSS: Noteicošā loma šajā jautājumā ir Baznīcas mācībai. Baznīcai nav noteiktas nostājas par kādu noslieču vai tieksmju cēloņiem, ieskaitot homoseksuālas tieksmes. Jautājums par to, vai šajā gadījumā noteicošā loma ir iedzimtībai vai audzināšanai, ir zinātniskas dabas jautājums, un šajā lietā Baznīcai nav noteiktas nostājas.
ELDERS VIKMENS: Spriedelējumi par to, vai noteicošā loma ir iedzimtībai vai audzināšanai, aktualizē vairākus būtiskus jautājumus, un kāds, būdams pārņemts ar šiem spriedelējumiem, var nomaldīties no principiem, kurus izklāstīja elders Oukss. Kādēļ cilvēks izjūt homoseksuālas tieksmes, … kurš to var pateikt? Būtiski ir tas, ka mēs zinām — mēs varam kontrolēt savu rīcību, un nozīme ir tieši mūsu rīcībai.
SABIEDRISKO ATTIECĪBU PĀRSTĀVIS: Runājot par uzvedības kontrolēšanu, vai būtu pareizi izmantot kādu noteiktu terapiju? Ja jaunietis saka: „Es patiešām gribu tikt vaļā no šīm jūtām … Esmu ar mieru darīt visu, lai tās pazustu”, vai būtu pareizi mēģināt piemērot kādu no ārstnieciskajām procedūrām, kas palīdzētu tikt galā ar šo problēmu?
ELDERS VIKMENS: Šādam cilvēkam, iespējams, būtu noderīgi meklēt ārsta — speciālista palīdzību. Baznīca pavisam noteikti nemēģina atturēt kādu no šāda veida ārstēšanas. Taču vecāku, kas dod padomu savam bērnam, skatījumā vai Baznīcas vadītāja, kurš dod kādam padomu, skatījumā vai arī paša cilvēka skatījumā, kas uztver homoseksuālas tieksmes ar attieksmi: „Ko es varu darīt, lai tiktu ar to galā saskaņā ar evaņģēlija mācībām?” — Medicīniskais aspekts nav pats svarīgākais. Būtiskākā nozīme ir apziņai, ka man ir pašam sava griba, man ir pašam sava rīcības brīvība, man ir pa spēkam kontrolēt to, ko es daru.
Es nevēlos teikt, ka tam, kurš cīnās ar šo likstu, nebūtu pareizi meklēt atbilstošu medicīnisku palīdzību, lai saprastu, vai viņa/viņas gadījumā var palīdzēt. Par šo jautājumu psihiatri un psihologi vēl debatē. Šķiet, pētījumi rāda, ka dažos gadījumos ir panākts noteikts progress, palīdzot mainīt dzimumorientāciju, bet citos — ne. Taču Baznīcas skatījumā un mūsu skatījumā, izjūtot rūpes par cilvēkiem, mēs koncentrējamies uz citām lietām. Uz tām, par ko runājām iepriekš.
ELDERS OUKSS: Man tikai atliek teikt — āmen. Ļaujiet man piebilst vēl ko. Baznīca reti ieņem noteiktu nostāju jautājumā par piemērotām ārstniecības metodēm, runājot par ārstiem, psihiatriem un psihologiem.
Taču jāņem vērā, ka, ārstējot dažādas garīgas noslieces un jūtas, ir tikušas izmantotas arī kaitīgas metodes. Piemērs, kas nāk prātā, ir pārzāļošana depresijas gadījumos. Arī aversijas ārstēšanas ietvaros, kas tikusi izmantota homoseksuālu tieksmju novēršanā, ir nodarīts būtisks kaitējums, ko laika gaitā pamanījuši ar medicīnu saistīto profesiju pārstāvji. Lai gan mēs neesam ieņēmuši konkrētu nostāju attiecībā uz mediķu rīcību (izņemot ļoti, ļoti retus gadījumus kā, piemēram, abortu), mēs zinām, ka šajā jomā ir nodarīti kaitējumi, par kuriem mēs atbildību neuzņemamies. Nolūkā palīdzēt cilvēkiem, kam mēs vēlētos, lai tiktu sniegta palīdzība, tiek izmantotas visdažādākās metodes, un mēs nevaram akceptēt un izvērtēt tās visas.
SABIEDRISKO ATTIECĪBU PĀRSTĀVIS: Vai cilvēkiem ar homoseksuālām tieksmēm vispār jelkad iespējams stāties heteroseksuālā laulībā?
ELDERS OUKSS: Dažkārt mums jautā, vai laulība ir līdzeklis, kas palīdzēs tikt galā ar minētajām jūtām. Saskaroties ar faktu, ka acīmredzot kāds uzskatījis, ka tas ir līdzeklis un, iespējams, ka pat daži Baznīcas vadītāji ieteikuši laulību kā līdzekli, lai tiktu galā ar šīm jūtām, prezidents Hinklijs nāca klajā ar paziņojumu: „Laulībai nevajadzētu tikt uzskatītai par ārstniecisku paņēmienu tādu problēmu kā homoseksuālu tieksmju vai to īstenošanas risināšanā.” Man tas nozīmē, ka mēs neļausim, lai Dieva meitas tiek pakļautas riskam un stājas laulībā, tiekot pieviltas vai nenojaušot, kas viņām draud. Cilvēki, kam ir šāda veida problēmas un kas nespēj tās kontrolēt, nevar stāties laulībā labā ticībā.
No otras puses, ir tādi cilvēki, kas ir attīrījušies no visiem grēkiem, parādījuši, ka spēj tikt galā ar šīm jūtām jeb tieksmēm un apspiest tās, un izjūt lielu patiku pret kādu no Dieva meitām, tāpēc vēlas stāties laulībā, radīt bērnus un baudīt mūžīgās svētības. Šādā gadījumā laulība ir pieļaujama.
Prezidents Hinklijs teica, ka laulība nav ārstniecisks paņēmiens problēmu risināšanai.
ELDERS VIKMENS: Viens no jautājumiem, ko varētu uzdot kāds, kas cīnās ar homoseksuālām tieksmēm: „Vai tas ir kas tāds, no kā man būs jācieš mūžīgi? Kādu iespaidu tas atstās uz manu mūžīgo dzīvi? Ja arī es kaut kā tikšu galā ar to šajā dzīvē, tad kāds es būšu pēc šīs dzīves?”
Par laimi, mēs varam atbildēt, ka pirmslaicīgajā dzīvē homoseksuālas tieksmes neeksistēja un tās nebūs arī pēc šīs dzīves. Tas ir apstāklis, kas kaut kāda iemesla vai iemeslu dēļ attiecas tikai uz šo laicīgo dzīvi, šo mūsu mūžīgās eksistences nano sekundi.
Labās ziņas tiem, kas cieš no homoseksuālām tieksmēm, ir šādas: 1) Man nebūs jācieš no tā mūžīgi. Tas ir tikai pašlaik. Jāatzīst, ka mums visiem dažkārt ir grūti palūkoties tālāk par šo „pašlaik”. Taču, ja mēs skatāmies uz laicīgo dzīvi ar „pašlaik” attieksmi, tas ilgst tikai noteiktu laiku. 2) Ja es būšu cienīgs šeit, ja saglabāšu uzticību evaņģēlija baušļiem, ja ievērošu derības, ko esmu noslēdzis, uz mani attieksies visas paaugstināšanas un mūžīgās dzīves svētības, ko Debesu Tēvs piedāvā visiem Saviem bērniem. Visas svētības, ieskaitot mūžīgo laulību, ir un būs manas.
ELDERS OUKSS: Ļaujiet man piebilst vēl ko. Prieka pilnība bez ģimenes, ieskaitot vīru, sievu un pēcnācējus, pēc šīs dzīves nav iespējama. Un cilvēks ir, lai gūtu prieku. Mūžīgajā perspektīvā homoseksuāla rīcība nesīs tikai un vienīgi ciešanas, bēdas un zaudētas mūžīgās iespējas.
SABIEDRISKO ATTIECĪBU PĀRSTĀVIS: Pirms brītiņa jūs, elder Oukss, runājāt par vienādiem morāles standartiem attiecībā uz heteroseksuāļiem un homoseksuāļiem. Ko jūs teiktu kādam, kas jautā: „Es saprotu, ka standarti ir vienādi, bet vai no tiem, kam ir homoseksuālas tieksmes, mēs tomēr neprasām mazliet vairāk?” Protams, mūsu vidū ir heteroseksuāli cilvēki, kas nekad nav precējušies, bet vai jūs neatzīsiet, ka viņiem vismaz ir cerība, ka „rīt es satikšu savu sapņu princi vai princesi”? Viņiem vienmēr ir cerība, ka tas var notikt kuru katru brīdi. Cilvēkam ar homoseksuālām tieksmēm šādas cerības var arī nebūt.
ELDERS OUKSS: Atšķirība, protams, ir, taču šis kontrasts nav nekas neparasts. Mūsu vidū ir cilvēki ar invaliditāti, kas liedz viņiem jelkādu cerību — dažkārt faktisku un citkārt praktisku cerību — apprecēties. Ir žēl, ka šobrīd kādam nav iespējas apprecēties, tomēr tas nav nekas neparasts.
Dažkārt mēdz teikt, ka Dievs nediskriminētu indivīdu, kas nonācis šādā situācijā. Taču dzīve ir pilna fizisku nepilnību, ko varētu uzskatīt par diskrimināciju — arī pilnīga paralīze vai nopietni garīgi traucējumi var liegt apprecēties. Ja mēs ticam Dievam un Viņa žēlastībai un taisnīgumam, mēs nevaram teikt, ka tā ir diskriminācija, jo Dievs nevienu nešķiro. Mēs nevaram spriest par to, kas šajā gadījumā ir diskriminācija. Mēs paļaujamies uz savu ticību Dievam un pilnīgo pārliecību par Viņa žēlastību un mīlestību pret visiem Saviem bērniem.
ELDERS VIKMENS: Nav šaubu, ka apziņa par nespēju apprecēties šīs dzīves laikā ir mokoša. Mēs jūtam līdzi tiem, kas izjūt šādas ciešanas. Es jūtu līdzi tiem, kas izjūt šādas ciešanas. Taču tas nav tikai ar tiem, kas izjūt homoseksuālas tieksmes.
Mēs dzīvojam ļoti egocentriskā laikmetā. Es domāju, kā cilvēki mēs dabiski uzskatām, ka mūsu pašu problēmas ir lielākas nekā citu cilvēku problēmas. Un man šķiet, ka, sākot tā domāt, būtu labi paskatīties apkārt un padomāt par citiem. Vai es drīkstu teikt, ka man ir smagāka invaliditāte vai ka es ciešu vairāk nekā kāds cits?
Tā nu sanācis, ka mana meita ir invalīde. Viņa ir skaista meitene. Nākamnedēļ viņai paliks 27 gadi. Viņas vārds ir Kortnija. Šīs dzīves laikā Kortnija nekad neapprecēsies, un viņa ilgpilni lūkojas uz tiem, kas precas. Viņa stāv pie mana biroja loga, kas paveras uz Soltleikas templi, un raugās uz jaunlaulātajām līgavām un līgavaiņiem, kas tur fotografējas. Kortnija jūtas vienlaicīgi gan sajūsmināta, gan apbēdināta, saprotot, ka viņa to šeit nepieredzēs. Kortnija neizvēlējās nākt pasaulē ar šādām problēmām, tāpat kā pēc tā nelūdza tie, kas izjūt homoseksuālas tieksmes. Cilvēkiem var būt visdažādākās ciešanas saistībā ar šo precību jautājumu vien. Taču mēs gaidām, ka piepildīsies evaņģēlija dižais solījums — neskatoties uz mūsu nosliecēm šajā dzīvē, neskatoties uz mūsu šī brīža trūkumiem un neskatoties uz šķēršļiem, kas kavē izbaudīt prieka pilnību šajā dzīvē, mums visiem ir Tā Kunga apliecinājums, ka tas viss noteiktā laikā tiks paņemts projām. Mums tikai jāturpina būt uzticīgiem.
SABIEDRISKO ATTIECĪBU PĀRSTĀVIS: Elder Vikmen, pieminot misionāru kalpošanu, jūs teicāt, ka cilvēkam, kas izjūt homoseksuālas tieksmes, bet neatsaucas tām, ir šāda iespēja. Prezidents Hinklijs ir teicis, ka, ja vien cilvēks ir uzticīgs, viņš principā var pilnveidoties un baudīt neierobežotu sadraudzību gluži kā ikviens cits šajā Baznīcā. Ko tas īsti nozīmē? Vai tas nozīmē kalpošanu misijā? Vai tas nozīmē, ka cilvēks var doties uz templi un izpildīt kaut vai tos rituālus, kas nav saistīti ar laulību? Vai tas tik tiešām nozīmē, ka, ja vien cilvēks ar homoseksuālām tieksmēm ir uzticīgs, viņam ir visas iespējas līdzdarboties, tikt aicinātam kalpot un darīt visu to pašu, ko var darīt citi?
ELDERS VIKMENS: Pēc manām domām, īsumā atbilde uz to ir — jā! Es aicinātu elderu Ouksu sniegt sīkāku skaidrojumu.
ELDERS OUKSS: Prezidents Hinklijs ir palīdzējis mums šajā jautājumā ar skaidru paziņojumu, kas atbild uz visiem šāda rakstura jautājumiem. Viņš ir teicis: „Mēs viņus mīlam (attiecinot to uz cilvēkiem, kas izjūt homoseksuālas tieksmes) kā Dieva dēlus un meitas. Viņiem var būt zināmas tieksmes, kas ir spēcīgas un ko var būt grūti kontrolēt. Taču, ja viņi šīm tieksmēm nepadodas, viņi var darīt visu, ko dara pārējie Baznīcas locekļi.”
Man tas nozīmē, ka cilvēks ar šādām nosliecēm, kas pratis tās savaldīt vai arī, ja tām padevies, to pienācīgi nožēlojis, ir tiesīgs darīt Baznīcā visu, ko var darīt jebkurš cits neprecējies Baznīcas loceklis. Ir tādi amati kā, piemēram, bīskapa amats, kur cilvēkam jābūt precētam. Taču Baznīcā tas drīzāk uzskatāms par izņēmumu. Visus ar mācīšanu vai misionāru kalpošanu saistītos aicinājumus var veikt arī neprecētie. Šāda veida kalpošanai ir laipni aicināti visi, kas cīnās ar jebkāda veida kārdinājumiem, ja vien tā ir laba cīņa, un dzīvo skolotāja, misionāra vai jebkura cita aicinājuma cienīgu dzīvi.
ELDERS VIKMENS: Vai gan tas patiesībā neparāda, kāda nozīme cilvēka dzīvē ir Izpirkšanai? Vai nav tā, ka Izpirkšana sāk kaut ko nozīmēt tikai tad, kad cilvēks cenšas pārvarēt dzīves grūtības, neatkarīgi no tā, vai tie būtu kārdinājumi vai ierobežojumi? Vēlme vērsties pie Glābēja, iespēja svētdienās apmeklēt dievkalpojumu un patiesi piedalīties Svētā Vakarēdiena priekšraksta izpildē … ieklausīties lūgšanās, pieņemt svētos simbolus. Šīs ir iespējas, kuru izmantošana patiešām palīdz sajust Glābēja veiktās Izpirkšanas ietekmi. Šajā perspektīvā ikviena iespēja kalpot Baznīcā ir svētība. Kā jau tika minēts iepriekš, Baznīcā ir tikai daži, uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi aicinājumi, kas prasa būt precētam.
ELDERS OUKSS: Ir vēl kāda lieta, ko vajadzētu piebilst, un tā nāk no nesenā Augstākā prezidija paziņojuma, kas brīnišķīgi izskaidro mūsu attieksmi šajā jautājumā: „Mēs no Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas ar izpratni un cieņu vēršamies pie cilvēkiem, kam ir homoseksuālas tieksmes. Mēs saprotam, ka viņu dzīvē, iespējams, valda dziļa vientulība, taču mums jāapliecina tas, kas ir pareizi Tā Kunga acīs.”
SABIEDRISKO ATTIECĪBU PĀRSTĀVIS: Ko jūs teiktu tiem sabiedrības locekļiem, Baznīcas locekļiem, kas raugās uz homoseksuālām tieksmēm kā uz specifisku kārdinājumu, kas atšķiras no visiem citiem kārdinājumiem un grūtībām, ar ko cilvēki saskaras? Vispirms, vai pēc jūsu domām es nekļūdos, apgalvodams, ka daži cilvēki tik tiešām tā domā? Ko jūs viņiem teiktu?
ELDERS OUKSS: Es domāju, ka jūs nekļūdāties, apgalvojot, ka daži cilvēki uzskata, ka homoseksuālas tieksmes nosaka viņu būtību. Ir arī tādi, kas uzskata, ka viņu būtību nosaka tas, ka viņi nāk no Teksasas vai tas, ka viņi dienējuši ASV flotē, vai arī viņiem ir rudi mati, vai arī viņi ir labākie basketbolisti, kas jebkad spēlējuši kādā vidusskolā. Cilvēki var pieņemt, ka, iespējams, kāda no viņiem piemītošajām iezīmēm nosaka viņu būtību, un bieži vien šī raksturiezīme ir fiziska.
Mums ir izvēles brīvība, un mēs varam izvēlēties, kura no mūsu iezīmēm būs noteicošā. Tas mums netiek uzspiests.
Pati svarīgākā iezīme, kas nosaka mūsu visu būtību, ir tas, ka mēs esam Debesu Vecāku bērni, kas dzimuši uz šīs Zemes ar noteiktu mērķi un dievišķu sūtību. Ja kāds cits pieņēmums nonāk pretrunā ar šo noteicošo iezīmi, tam ir postoša ietekme un tas noved mūs no pareizā ceļa.
SABIEDRISKO ATTIECĪBU PĀRSTĀVIS: Jūs abi pieminējāt līdzjūtību un šo sajūtu, ka jābūt iejūtīgiem. Atgriezīsimies pie iepriekšējā scenārija un parisināsim to tālāk, pieņemot, ka ir pagājuši pāris gadu. Sarunas ar mūsu dēlu, visi mūsu pūliņi mīlēt un noturēt viņu Baznīcā izrādījušies velti, nespējot atrisināt, viņaprāt, būtiskāko problēmu — ka viņš nespēj pretoties savām jūtām. Tagad viņš mums paziņo, ka izvācas no mājām. Viņš plāno uzsākt kopdzīvi ar savu draugu, kurš ir gejs. Viņu ir nepārliecināms. Kāda šajā situācijā būtu atbilstoša atbilde no mūsu kā Pēdējo dienu svēto vecāku puses?
ELDERS OUKSS: Man šķiet, ka Pēdējo dienu svēto vecākiem ir pienākums mīloši un maigi apliecināt Tā Kunga mācību, ko Viņš atklājis caur Saviem praviešiem — ka dēla iecerētā rīcība ir grēcīga. Līdzās apliecinājumam, ka turpināsiet viņu mīlēt un ka viņš vienmēr būs gaidīts savā ģimenē, domāju, būtu labi kopā ar viņu pārskatīt ko līdzīgu šim 1991. gada Augstākā prezidija paziņojumam: „Tā Kunga likums par tikumīgu uzvedību paredz atturību pirms laulībām un uzticību, stājoties likumīgā laulībā. Seksuālas attiecības pieļaujamas tikai vīra un sievas starpā, un tām jāizpaužas atbilstošā veidā laulības ietvaros. Jebkāda cita seksuāla rakstura uzvedība, tajā skaitā ārlaulības sakari, neuzticība, kā arī homoseksuāli un lesbiski sakari, ir grēcīga. Tie, kas pastāv uz šādām darbībām vai pamudina uz šādu rīcību citus, tiek pakļauti Baznīcas disciplinārsodam.”
Kā tēvam mans pirmais pienākums būtu pārliecināties, ka viņš to saprot, un tad teikt: „Mans dēls, pat ja tu izvēlēsies apzināti uzsākt šādu dzīvesveidu, tu joprojām būsi mans dēls. Jēzus Kristus veiktā Izpirkšana ir pietiekami iedarbīga, lai palīdzētu tev un attīrītu tevi, ja tu nožēlosi grēkus un atmetīsi savu grēcīgo uzvedību, taču es lūdzu tevi neuzsākt šo ceļu, jo nožēlot nebūs viegli. Tu esi nolēmis uzsākt tādu dzīvi, kas novājinās tavu spēju nožēlot. Tas aizēnos tavu izpratni par to, kas dzīvē svarīgs. Visbeidzot, tas var novest tevi tik tālu, ka tu vairs nespēsi atgriezties. Neuzsāc šo ceļu! Taču, ja tu tomēr izvēlies iet šādu ceļu, mēs vienmēr centīsimies tev palīdzēt atgriezties uz takas, kas ved pretī izaugsmei.”
ELDERS VIKMENS: Mormona Grāmatu var lasīt arī kā sarunas starp tēviem un dēliem. Dažas no šīm sarunām ir ļoti pozitīvas un uzmundrinošas. Dažkārt gadās, ka tēvam jāpasaka savam dēlam vai dēliem, ka ceļš, pa kuru viņi iet, Tā Kunga acīs ir nepareizs. Jebkurā gadījumā tas jādara mīloši, apliecinot, kā jau to teica elders Oukss, ka „tu vienmēr būsi mans dēls”. Ir kāds sens teiciens, kas ir patiess ikviena tēva vai mātes gadījumā, un tas ir: „Kamēr vien centies, tu neesi cietis neveiksmi.” Es domāju, ka tas sevī ietver gan to, lai mēs izmantotu atbilstošas iespējas mācīt bērniem pareizo ceļu, gan arī lai mēs pārliecinātos, ka viņi zina, ka mīlam viņus, neskatoties ne uz ko.
SABIEDRISKO ATTIECĪBU PĀRSTĀVIS: Kurā brīdī šāda mīlestības izrādīšana pārkāpj to robežu, aiz kuras sākas netīša bērna rīcības atbalstīšana? Ja nu dēls saka: „Ja tu mani mīli, vai es varu uzaicināt savu partneri paciemoties pie mums mājās? Vai mēs varam pavadīt šeit brīvdienas?” Kā lai to līdzsvaro, piemēram, ar rūpēm par pārējiem bērniem mājās?
ELDERS OUKSS: Šis lēmums būtu jāpieņem katram personīgi, un atbildīgajai personai būtu jālūdz pēc Tā Kunga iedvesmas. Nav grūti iedomāties, ka vairumā gadījumu vecāki teiktu: „Lūdzu nedari to! Nenostādi mūs šādā situācijā.” Noteikti, ja mājās ir bērni, kurus šis piemērs varētu ietekmēt, visticamāk atbilde būtu tieši tāda. Ir vēl citi faktori, kas liktu tā atbildēt.
Es varu iedomāties arī tādu situāciju, kad vecāki varētu teikt: „Jā, nāciet, bet negaidi, ka varēsiet palikt šeit pa nakti. Negaidi, ka varēsiet šeit ciemoties ilgstoši. Negaidi, ka mēs izvedīsim jūs sabiedrībā un iepazīstināsim ar saviem draugiem vai būsim ar jums kopā tādā situācijā, kas varētu liecināt, ka mēs atbalstām jūsu „partnerattiecības”.”
Ir tik daudz dažādu apstākļu, tāpēc nav iespējams dot atbildi, kas derētu visiem.
ELDERS VIKMENS: Ir grūti iedomāties sarežģītāku situāciju, ar kuru nāktos sastapties vecākiem. Katrā atsevišķā gadījumā jāpieņem savs lēmums. Vienīgais, ko gribu piebilst eldera Ouksa teiktajam — manuprāt, būtu svarīgi, lai vecāki izvairītos no iespējamām viltībām, kas rodas šīs sarežģītās situācijas rezultātā.
Es runāju par to, ka centieni iet Tā Kunga ceļu var pārvērsties par noklīdušā bērna dzīvesveida aizstāvēšanu gan šī bērna, gan citu cilvēku priekšā. Tā tik tiešām ir taisnība, ka Tā Kunga ceļš ir nosodīt grēku, bet mīlēt grēcinieku. Es gribu teikt, ka mums ir jāatver savas mājas, sava sirds un apskāvieni, taču tas nenozīmē, ka mums jāatbalsta savu bērnu dzīvesveids. Tas nenozīmē arī to, ka mums pastāvīgi jānorāda, ka viņu dzīvesveids ir nepiedienīgs. Taču vēl lielāka kļūda ir sākt aizstāvēt bērnu, jo tas nepalīdz ne bērnam, ne pašiem vecākiem. Šāda rīcība, kā māca pieredze, visticamāk novedīs no Tā Kunga ceļa abas iesaistītās puses.
ELDERS OUKSS: Saistībā ar šo tēmu Augstākais prezidijs 1991. gada vēstulē nāca klajā ar brīnišķīgu paziņojumu. Runājot par atsevišķiem cilvēkiem un ģimenēm, kuras piemeklējusi šī problēma, viņi teica: „Mēs mudinām Baznīcas vadītājus un Baznīcas locekļus izrādīt mīlestību un sapratni pret tiem, kas cīnās ar šāda veida problēmām.” Ja jau mums kā Baznīcas locekļiem iesaka izrādīt mīlestību un sapratni pret tiem, kas „cīnās ar šādā veida problēmām”, tad šis pienākums pavisam noteikti vēl daudz intensīvāk gulstas uz vecākiem, kuru bērni saskaras ar šīm problēmām … arī bērni, kas, saskaroties ar tām, ielaidušies grēcīgās attiecībās.
SABIEDRISKO ATTIECĪBU PĀRSTĀVIS: Vai zināma līmeņa noraidoša attieksme pret bērnu, ja viņš pieviļ uz viņu liktās cerības, nav dabiska dažu vecāku reakcija? Dažkārt taču ir daudz vieglāk pastumt problēmu malā, nekā censties to risināt, vai ne?
ELDERS OUKSS: Mēs pavisam noteikti lūdzam vecākus nevainot sevi, un mēs lūdzam Baznīcas locekļus nevainot vecākus, kas nonākuši šādā situācijā. Mums jāatceras, ka neviens no mums nav nevainojams un nevienam no mums nav bērnu, kuri vienmēr visos apstākļos rīkojas pilnīgā saskaņā ar to, ko mēs no viņiem sagaidām.
Mēs izjūtam dziļu līdzjūtību pret vecākiem, kurus mīlestība un instinkts aizsargāt savu problemātisko bērnu novedis līdz tam, ka viņi ieņēmuši nostāju, kas ir pretstatā Baznīcas nostājai. Es ceru, ka Tas Kungs būs žēlastīgs pret vecākiem, kas iekrituši šādos slazdos, mīlot savu bērnu.
SABIEDRISKO ATTIECĪBU PĀRSTĀVIS: Parisināsim atkal iepriekšminēto situāciju. Mans dēls nu jau vispār ir pārstājis apmeklēt Baznīcu. Šķiet, nav nekādu cerību, ka viņš atgriezīsies. Viņš man pavēsta, ka grasās doties uz Kanādu, kur atļautas viendzimuma laulības. Viņš uzstāj, ka piekrīt tam, ka mīlošas laulāto attiecības ir svarīgas. Viņam nav gadījuma sakaru, viņam ir tikai viens partneris. Viņi abi ir iecerējuši turpināt šīs attiecības visa mūža garumā. Viņš nevar saprast, kādēļ gan Baznīca neatbalsta šīs saistības mūža garumā, ja šķiet, ka sabiedrība iet šajā virzienā. Ko man kā tēvam un Pēdējo dienu svētajam atkal būtu viņam jāsaka?
ELDERS VIKMENS: Ieskatam teikšu, ka laulības nav ne politisks, ne sociālpolitisks jautājums. To, kas ir laulība, ir definējis Tas Kungs. Tā ir institūcija, kas tiek ceremoniāli nodibināta templī ar priesterības pilnvarām, un tā ir pārpasaulīga. Tai ir ārkārtīgi liela nozīme, … tā ir Jēzus Kristus evaņģēlija būtiskākā mācība, kas saistās ar šīs Zemes radīšanas mērķi. Tas kļūst pilnīgi skaidrs, pat neizlasot līdz galam 1. Mozus grāmatas pirmo lapaspusi. Cilvēki nav tiesīgi ieviest izmaiņas šajā institūcijā, jo īpaši tie, kas dara to savu personīgo iemeslu dēļ. Tā Kunga skatījumā nav tādas lietas kā tā dēvētā viendzimuma laulība. Homoseksuāla rīcība Tā Kunga priekšā ir un vienmēr būs liels grēks. Pārdēvēšana citā vārdā, pamatojoties uz kādu politisku formulējumu, to nemainīs.
ELDERS OUKSS: Mēģinot pateikt to pašu citiem vārdiem, Kanādas parlaments vai Vašingtonas kongress nav pilnvarots atcelt Dieva baušļus vai tos jebkādā veidā grozīt, vai mainīt.
SABIEDRISKO ATTIECĪBU PĀRSTĀVIS: Atsevišķās geju mājaslapās lasāmi argumenti, ka Bībelē un it īpaši Jaunajā Derībā nav specifisku norādījumu, kas aizliegtu homoseksuālus sakarus. Daži argumentē, ka Jēzus Kristus līdzjūtība un mīlestība pret cilvēci ietver sevī arī šāda veida attiecības. Kāda ir Baznīcas mācība šajā sakarā?
ELDERS VIKMENS: Sākumā teikšu, ka tiem, kas to apgalvo, vajadzētu rūpīgāk palasīt savu Bībeli. Taču, iedziļinoties šajā jautājumā, jāsaka, ka nav pareizi salīdzināt mīlestību, ko Glābējs izrādīja pret visu cilvēci, katru cilvēku, katru vīrieti, sievieti un bērnu, ar mācību par laulībām, tās ir nesalīdzināmas lietas.
Patiesībā Glābējs izteica paziņojumu par laulību, tikai nedaudz citā kontekstā. Jēzus teica: „Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti, un tie divi būs viena miesa. Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēks lai nešķir.”
Parasti mēs uztveram šo frāzi saistībā ar diviem cilvēkiem — vīrieti un sievieti —, kas ir precēti, domājot, cik neatbilstoši būtu, ja kāds mēģinātu viņus šķirt. Man šķiet, ka tam varētu būt plašāka doktrināra nozīme. Bībeles mācība gan Vecajā Derībā, gan Jaunajā [Derībā] pavisam skaidri norāda, ka laulība tiek slēgta starp vīrieti un sievieti. Ikviens, kas cenšas šķelt šo jēdzienu, nonāk pretrunā ar to, ko teicis pats Jēzus. Svarīgi paturēt prātā, ka pastāv atšķirība starp Jēzus mīlestību un Viņa sniegtās mācības formulējumu, kā arī mācības formulējumu, ko gan sendienās, gan mūsdienās snieguši Tā Kunga Jēzus Kristus apustuļi un pravieši.
SABIEDRISKO ATTIECĪBU PĀRSTĀVIS: Kā ar tiem, kas teiktu: „Labi, Pēdējo dienu svētajiem ir tiesības ticēt tam, kam viņi vēlas. Ja jūs neatbalstāt viendzimuma laulības, lai tā būtu. Bet kādēļ censties noteikt citu cilvēku uzvedību, kam nav nekāda sakara ar jūsu ticību, īpaši ņemot vērā, ka dažas Eiropas valstis likumīgi atļāvušas šāda veida laulības? Jūs varētu vienkārši pateikt: „Mēs nepiekrītam tam doktrināri attiecībā uz mūsu pašu cilvēkiem”, un tālāk par to nerunāt. Kādēļ jums būtu jācīnās, piemēram, par konstitucionālajiem grozījumiem [Amerikas Savienotajās Valstīs]?
ELDERS VIKMENS: Mēs necenšamies noteikt cilvēku uzvedību, taču saistībā ar laulību institūciju pieņēmums, ka „tas, kas notiek tavās mājās, neietekmē to, kas notiek manās mājās”, var izrādīties ļoti maldinoša viendzimuma laulības piekritēju argumentācija.
Daži cilvēki virza ideju, ka iespējama divu laulību veidu — heteroseksuālu un homoseksuālu laulību — līdzāspastāvēšana un ka tam nebūs nekādu nelabvēlīgu seku. Taču skaudrā patiesība ir tāda, ka, tāpat kā jebkurai citai institūcijai, arī laulībai, nemainot šīs institūcijas būtību, iespējama tikai viena noteikta definīcija. Tādējādi nav iespējama divu veidu laulību līdzāspastāvēšana. Vai nu pastāv līdz šim definētā un Tā Kunga definētā laulība vai arī mums ir tas, ko varētu dēvēt par bezdzimuma laulību. Šis otrais laulību veids Dieva acīs ir riebīgs, jo, kā jau runājām, Viņš Pats mums ir paskaidrojis, ka laulība tiek slēgta vienīgi starp vīrieti un sievieti.
Līdz ar to, šīs institūcijas pārdefinēšana attiecas uz visiem — ne tikai uz tiem, kas vēlas noslēgt tā dēvētās viendzimuma laulības. Un tādējādi tiek noraidīta arī Tā Kunga dotā laulības definīcija.
ELDERS OUKSS: Šim jautājumam ir vēl viens aspekts. Neaizmirsīsim, ka gadu tūkstošiem ilgi laulību institūcija tika slēgta starp vīrieti un sievieti. Tādas lietas kā laulības starp viena un tā paša dzimuma pārstāvjiem nebija līdz pavisam nesenam brīdim, kad to atļāva dažās valstīs. Pēkšņi mēs saskaramies ar prasību ignorēt tūkstošiem gadu ilgo cilvēces pieredzi, jo mums nevajadzētu pieļaut diskrimināciju laulību institūcijas jomā. Izskanot šādai prasībai, pierādījumu slogam par to, ka šāds solis nekaitēs tūkstošgadēs gūtajam viedumam un stabilitātei, būtu jāgulstas uz tiem, kas vēlas ieviest izmaiņas. Taču šis jautājums tiek uzdots un lieta virzīta tā, it kā tiem, kas tic laulībai starp vīrieti un sievieti, būtu jāpierāda, ka šajā institūcijā nevajadzētu stāties ar citiem nosacījumiem.
SABIEDRISKO ATTIECĪBU PĀRSTĀVIS: Ir tādi, kas saka, ka tas būtu attiecināms uz 1950-tajiem gadiem vai uz laiku līdz 21. gadsimta sākumam. Ja paraugāmies, piemēram, uz vairākām Eiropas tautām, vērojam ļoti strauju tradicionālo laulību norietu, ka tās vairs nav uzskatāmas par normu. Ņemot vērā laulību jautājuma virzību, vai mums būtu jāpretojas šīm sociālām pārmaiņām?
ELDERS OUKSS: Šis jautājums šķiet radniecisks pieņēmumam, ka, ja mēs atzīstam, ka pacients ir slims un kļūst vēl slimāks, mums būtu žēlastīgi jāizbeidz viņa mokas. Šāda žēlastīga moku izbeigšana, kas vienlaicīgi izbeidz pacienta dzīvi, ir līdzvērtīga drastiskai laulības institūcijas modifikācijai, ko izraisīs viendzimuma laulību ieviešana.
SABIEDRISKO ATTIECĪBU PĀRSTĀVIS: Jūs runājāt par ļaunumu, kas var tikt nodarīts sabiedrībai, pārsaucot laulību būtību. Ko jūs teiktu tiem, kas paziņo: „Es zinu gejus, kam ir ilgtermiņa attiecības. Viņi ir lieliski cilvēki. Viņi mīl viens otru. Kādu ļaunumu tas varētu nodarīt manai heteroseksuālajai laulībai, ja viņiem atļautu veikt tādu pašu ceremoniju?”
ELDERS VIKMENS: Ļaujiet no jauna pieminēt to, ko teicu pirms brīža. Es uzskatu, ka šis arguments ir tik tiešām maldinošs, jo laulība ir vienota institūcija. Laulība nozīmē saistības, likumīgi sankcionētas attiecības starp vīrieti un sievieti. Tāda ir to nozīme. Tāda ir to nozīme atklāsmēs. Tāda ir laulību nozīme laicīgajā likumdošanā. Šī laulība nevar institucionāli līdzās pastāvēt kaut kam tādam, ko dēvē par viendzimuma laulību. Tas vienkārši nav iespējams pēc definīcijas. Šobrīd, ja jūs kā institūcija sākat atzīt, ka saistības starp diviem viena un tā paša dzimuma cilvēkiem ir likumīgi sankcionētas, jūs esat definējuši, ka laulību institūcija turpmāk būs bezdzimuma institūcija.
Kā jau minējām, atbildot uz citiem jautājumiem, [bezdzimumu laulība] ir pretrunā ar Dieva likumu un Viņa atklāto vārdu. Svētajos Rakstos — gan senajos, gan mūsdienu — pavisam skaidri formulēts, kā Tas Kungs un Viņa pārstāvji, evaņģēlija laikmetiem ejot, definējuši laulību.
Šim jautājumam ir milzīga un ļoti pasaulīga ietekme uz visu cilvēku dzīvi. Tam, kas notiek kāda mājā lejpus ielai, tik tiešām ir liela ietekme uz to, kas notiek manās mājās un kā pret to izturas. Ierosināt, ka, neskatoties uz gadu tūkstošiem ilgo vēsturi, Dieva atklāsmēm un visas cilvēces modeli, kādam ir tiesības mainīt šīs institūcijas definīciju visiem cilvēkiem, ir ārkārtēji, nekaunīgi un ļoti aplami.
ELDERS OUKSS: Vēl vienu ar to saistīto viedokli var izteikt jautājuma formā. Ja pāris, kam ir laimīga kopdzīve un kas ir uzņēmušies saistības viens pret otru, vēlas, lai viņu attiecības tiktu sauktas par laulību — kādēļ viņi to vēlas? Ņemot vērā to, kādas, kā viņi saka, ir viņu attiecības, kādēļ viņi vēlas, lai tām tiktu dots likumīgas laulības statuss, kas tikusi godāta un īstenota gadu tūkstošiem? Kas īsti ir tas, ko vēlas tie, kas iestājas par viendzimuma laulībām? Ja tas tiktu izteikts vārdos, balstoties nevis uz diskrimināciju, kas nav īpaši labs apgalvojums, bet kādu citu argumentāciju, mums būtu vieglāk atbildēt uz jūsu jautājumu, un, manuprāt, tas parādītu, cik pamatoti ir tas, ko mēs tikko dzirdējām.
Laulībai ir noteikts raksturlielums — noteiktas tiesiskas un sociālās sekas un noteikta leģitimitāte —, kas, piešķirot to citām attiecībām, izņemot laulības starp vīrieti un sievieti, ja ne pavisam iznīcinās, tad bojās šo institūciju, kas tikusi godāta tik daudzus gadu tūkstošus.
Turklāt, ja kāds vēlas likumīgas noteiktas attiecības, kas nav tikušas atzītas gadu tūkstošiem ilgi, mums būtu jābūt uzmanīgiem. Pēkšņi mēs tiekam aicināti legalizēt šīs attiecības, lai viņi varētu justies apmierināti. Šāda argumentācija ir nepamatota. Pieņemsim, kāds pelna iztiku prettiesiskā ceļā un izjūt vainas apziņu par to (iespējams, viņš ir profesionāls zaglis, sniedz nelegālus pakalpojumus vai dara ko citu). Vai mēs legalizēsim viņa rīcību tādēļ, ka viņš tiek diskriminēts attiecībā uz profesionālo izvēli vai arī izjūt vainas apziņu par to, ko dara, un vēlas justies labi, vai arī tādēļ, ka viņš grib, lai viņa rīcība tiktu leģitimizēta sabiedrības vai ģimenes acīs? Es domāju, ka mēs varam atbildēt, ka nelegalizēsim viņa rīcību šādu iemeslu dēļ, ja vien tie nebūs ļoti pārliecinoši iemesli, kas izvirzīti, lai mainītu pastāvošo situāciju.
SABIEDRISKO ATTIECĪBU PĀRSTĀVIS: Vai jūs attiecinātu šos pret viendzimuma laulībām izvirzītos argumentus arī attiecībā uz civillaulībām vai kādu no priekšrocībām, kas tiek piešķirta citām savienībām, kas īsti nav laulības?
ELDERS VIKMENS: Par laulībām var domāt arī kā par noteiktu tiesību kopumu, kas tiek attiecināts uz to, ko īsti nozīmē divu cilvēku laulība. Augstākais prezidijs ir izteicis savu atbalstu laulībām un šim tiesību kopumam, kas tiek piešķirts vīrietim un sievietei. Augstākais prezidijs nav izteicies attiecībā uz kādām atsevišķām tiesībām. Tam, kā jūs to dēvējat, nav nozīmes. Ja jums ir likumīgi sankcionētas attiecības, kam piešķirts tiesību kopums, kas tradicionāli attiecies uz laulībām, un valdošā vara tam uzlikusi noteiktu „marķējumu” (neatkarīgi no tā, vai tas ir civillaulību, reģistrētu partnerattiecību vai cita veida marķējums), tas nekļūst līdzvērtīgs laulībām. Tas ir kas tāds, par ko mūsu mācība vienkārši pieprasa izteikties, sakot: „Tas nav pareizi. Tas nav atbilstoši.”
Runājot par kaut ko mazāku — par attiecībām, kuru ietvaros dažiem pāriem mūsu sabiedrībā piešķirtas atsevišķas, bet ne visas tiesības, kas saistās ar laulību —, par to, cik man zināms, Augstākais prezidijs nav izteicies. Sabiedrībā pastāv vairāki pāru jeb partnerattiecību veidi, kas nav intīmas viendzimuma attiecības un kuru ietvaros pastāv zināmas tiesības, pret kurām mēs neiebilstam. Tomēr, ņemot vērā visu iepriekšminēto, dažkārt var gadīties, ka mēs izrādīsim rūpes par to, lai noteiktas tiesības netiktu piešķirtas tiem, kas dzīvo viendzimuma attiecībās. Viens no piemēriem ir adopcija, kas nāk prātā vienkārši tādēļ, ka šīs tiesības gan vēsturiski, gan doktrināri ir ļoti cieši saistītas ar laulībām un ģimeni. Es pieminu adopciju, jo tā saistās ar bērnu radīšanu un audzināšanu. Mūsu mācība, ko pavisam nesen vēstījumā par ģimeni doktrināri ļoti izsmeļoši pauduši mūsdienu apustuļi un pravieši, vēsta, ka bērniem ir tiesības tikt audzinātiem ģimenē ar tēvu un māti.
SABIEDRISKO ATTIECĪBU PĀRSTĀVIS: Attiecībā uz konstitucionāliem grozījumiem, kas aizliegtu viendzimuma laulības, ir daži Pēdējo dienu svētie, kas iestājas pret viendzimuma laulībām, taču neatbalsta šīs problēmas risināšanu ar konstitucionālu grozījumu palīdzību. Kādēļ Baznīcai šķita, ka vajadzētu spert šādu soli?
ELDERS OUKSS: Likumam ir vismaz divas lomas. Viena no tām ir definēt un uzraudzīt pieņemamās uzvedības robežas. Otra loma paredz mācīt cilvēkiem principus, kas palīdz veikt personīgu izvēli. Dažkārt likums pasludina par nepieņemamām lietas, attiecībā uz kurām nav piespiedu mehānisma, un neviens prokurors necenšas to piemērot. Mēs runājam par to kā par likuma pamācošo funkciju. Mūsu sabiedrībā ir iestājies brīdis, kad, kā es redzu, būtu ļoti gudri un noderīgi pieņemt ASV Konstitūcijas grozījumus, kas pasludinātu, ka laulības tiek slēgtas vienīgi starp vīrieti un sievieti. Šajos grozījumos nav nekā tāda, kas pieprasītu saukšanu pie kriminālatbildības vai liktu ģenerālprokuroram kādu arestēt, tie vienkārši pasludina principu, vienlaikus radot aizsargbarjeru, lai pasargātos no tiem, kas vēlas izmainīt tradicionālo laulību definīciju.
Ir cilvēki, kas neatbalsta federālos Konstitūcijas grozījumus, uzskatot, ka ģimenes likumi būtu jānosaka atsevišķiem štatiem. Lai gan es saprotu, ka šis arguments ir leģitīms, es tomēr uzskatu, ka tas ir kļūdains, jo federālā valdība jau ir pārņēmusi šo jomu, pateicoties uz mūžu iecelto federālo tiesnešu lēmumiem. Šie Konstitūcijas grozījumi ir aizsarglīdzeklis pret tiem, kas ignorētu štatu atbilstoši pausto nostāju un ar federālu likumu pieņemšanu pieprasītu viendzimuma laulību atzīšanu jeb tādu štatu likumu atcelšanu, kas nosaka, ka laulībai jātiek slēgtai starp vīrieti un sievieti. Ņemot vērā iepriekšminēto, Augstākais prezidijs ir nācis klajā ar grozījumiem (kurus var pieņemt vai noraidīt), uzsverot likuma pamācošo funkciju. Šo grozījumu pieņemšana būtu ļoti būtiska sociālpolitikas izpausme, kas atstātu iespaidu vai kam būtu jāietekmē tiesnešu lēmumi visā valstī.
ELDERS VIKMENS: Ļaujiet man ko piebilst, ja drīkst. Tā nav Baznīca, kas ir padarījusi laulību jautājumu par federālās likumdošanas jautājumu. Būtībā to ir uzsākuši tie, kas dedzīgi iestājas par tā dēvētajām viendzimuma laulībām. Tieši viņi ir radījuši šo situāciju, kur valsts likumdošanai jāpievēršas šim jautājumam. Šis nav jautājums, kuru Baznīca izvēlējusies izvirzīt tiesiskajā vai politiskajā arēnā. Tas jau tur ir ticis izvirzīts.
Patiesība ir tāda, ka labākais veids, kā nodrošināt, lai tiktu saglabāta pašreizējā laulības definīcija, ir ietvert to Amerikas Savienoto Valstu tiesiskajā pamatdokumentā, tas ir, Konstitūcijā. Līdz tam šī cīņa mūs ir novedusi. Un galu galā tieši tur tiks pasludināts šīs cīņas iznākums. Vai nu vienā vai otrā gadījumā, tas tiks izlemts kā federālās likumdošanas jautājums. Tātad tas nav cīniņš par jautājumu, kuru mēs kā Pēdējo dienu svētie būtu izvēlējušies. To ir aktualizējuši citi, un mums īsti nav bijis citas izvēles, kā vien izteikt savu viedokli par to, kas arī patiesībā ir viss, ko Baznīca šajā lietā darījusi.
Baznīcas locekļu lēmumi par to, kā rīkoties attiecībā uz šo jautājumu, protams, paliek katra paša kā pilsoņa ziņā.
SABIEDRISKO ATTIECĪBU PĀRSTĀVIS: Visas šīs sarunas laikā tika likts nemainīgs uzsvars uz tradicionālo laulību starp vīrieti un sievieti. Vai jūs nesaskatāt ironiju tajā, ka Baznīca tik publiski izteikusies par šo jautājumu, lai gan tik daudziem Amerikas Savienotajās Valstīs un visā pasaulē tā ir zināma ar to, ka reiz atbalstīja pavisam netradicionālu laulību veidu — poligāmiju?
ELDERS OUKSS: Es saskatu ironiju, ja vien šis jautājums tiek aplūkots, neticot, ka mēs rīkojamies saskaņā ar dievišķu atklāsmi. 19. gs. dzīvojošie mormoņi, ieskaitot dažus no maniem priekštečiem, netiecās īstenot daudzsievību. Viņi sekoja Brigama Janga piemēram, kurš izteica savas klaji negatīvās jūtas, kad viņam pirmoreiz tika atklāts šis princips. 19. gadsimta mormoņi (gan vīrieši, gan sievietes), kas īstenoja daudzsievību, darīja to, jūtot, ka tas ir pienākums, ko viņiem uzticējis Dievs.
Kad šis pienākums tika atsaukts, viņiem tika norādīts pakļauties valsts likumam, kas aizliedza poligāmiju un bija pieņemts konstitucionālā līmenī. Kad viņiem lika atturēties no daudzsievības, varbūt kāds nebija priecīgs, taču vairums, pēc manām domām, juta lielu atvieglojumu un ar prieku iekļāvās rietumcivilizācijas tradicionālajā plūsmā, kur tika īstenota laulība starp vienu vīrieti un vienu sievieti. Īsumā, ja jūs palūkojaties uz šo jautājumu, ņemot vērā nepārtrauktās atklāsmes, uz kurām balstās šī Baznīca, jūs sapratīsiet, ka šeit nav nekādas ironijas. Taču, ja jūs to nepieņemat, tad jūs saskatīsiet tajā pamatīgu ironiju.
SABIEDRISKO ATTIECĪBU PĀRSTĀVIS: Un kā ar dažādām atbalsta grupām tiem, kas cieš no homoseksuālām tieksmēm?
ELDERS VIKMENS: Es domāju, ka mēs nemudinām un arī neatturam kādu no iesaistīšanās šajās grupās, taču daudz kas ir atkarīgs no to rakstura. Mēs pavisam noteikti atrunājam cilvēkus no iesaistīšanās grupās vai organizācijās, kas veicina homoseksuālu dzīvesveidu.
Galu galā gudrākais, ko var darīt tie, kas cieš no homoseksuālām tieksmēm, ir censties paplašināt savu skatījumu, paceļoties pāri seksuālai orientācijai vai dzimumorientācijai un cenšoties skatīt visu cilvēka personību kopumā. Ja es ciešu no homoseksuālām tieksmēm, man jācenšas skatīt sevi daudz plašākā kontekstā, … uztverot sevi kā Dieva bērnu ar man piemītošajiem talantiem (neatkarīgi no tā, vai tas ir saistīts ar intelektu, mūziku, sportu vai līdzjūtību un centieniem palīdzēt cilvēkiem), paveroties uz sevi plašākā skatījumā un līdz ar to paveroties uz savu dzīvi no šīs perspektīvas.
Jo vairāk cilvēks spēs pacelties pāri dzimumorientācijai, jo laimīgāka un piepildītāka būs viņa dzīve. Sliktākais, ko mēs varētu darīt (neatkarīgi no tā, ar kādiem kārdinājumiem vai laicīgajām tieksmēm saskaramies), ir koncentrēties uz to un iestigt tajā. To darot, mēs ne vien noliedzam visas citas savas iezīmes, bet, kā māca pieredze, palielinām iespēju galu galā vienkārši padoties šīm tieksmēm.
ELDERS OUKSS: Eldera Vikmena minētā principa būtība ir tāda — ja jūs cenšaties sadzīvot un gūt virsroku pār homoseksuālām tieksmēm, pats labākais, ir iesaistīties grupās, kas savus biedrus nosaka pēc citām iezīmēm, nevis homoseksuālām tieksmēm.
SABIEDRISKO ATTIECĪBU PĀRSTĀVIS: Ja jums būtu jāraksturo šis ārkārtīgi sarežģītais jautājums, izmantojot pāris pamatprincipus, kādi tie būtu?
ELDERS OUKSS: Dievs mīl visus Savus bērnus. Viņš ir sagatavojis Saviem bērniem ieceri, lai viņi varētu baudīt lielākās svētības, ko Viņš var sniegt mūžībā. Šīs izmeklētās svētības ir saistītas ar laulību starp vīrieti un sievieti, kas noslēgta ar atbilstošām priesterības pilnvarām, lai vienotu ģimeni radīšanai un laimei šajā dzīvē un mūžībā.
Mēs mudinām cilvēkus ar homoseksuālām tieksmēm kontrolēt šīs tieksmes un atturēties no to īstenošanas, kas ir grēks, tāpat kā mēs mudinām cilvēkus ar heteroseksuālām tieksmēm atturēties no to īstenošanas līdz brīdim, kad viņi var noslēgt Dieva atzītu un valsts likumdošanai atbilstošu laulību. Tas ir ceļš uz laimi un mūžīgo dzīvi. Nav tādu baušļu, kurus Dievs būtu devis, nedodot spēku un spēju tos ievērot. Tāda ir pestīšanas iecere Viņa bērniem, un mums ir pienākums sludināt šo ieceri, mācīt šo patiesību un slavēt Dievu par Viņa Dēla, Jēzus Kristus, misiju. Jēzus Kristus veiktā Izpirkšana ļauj mums saņemt piedošanu par saviem grēkiem un Viņa augšāmcelšanās dod mums pārliecību par nemirstību un dzīvi pēc nāves. Mūžīgā dzīve kalpo par orientieri mūsu laicīgās dzīves uzskatiem un stiprina mūsu apņēmību dzīvot pēc Dieva likumiem, lai mēs būtu cienīgi saņemt Viņa svētības mūžībā.
SABIEDRISKO ATTIECĪBU PĀRSTĀVIS: Paldies jums.