Džozefs Smits un evaņģēlija atjaunošana

Džozefs Smits, juniors, piedzima 1805. gada 23. decembrī Šeronā, Vermontā, Džozefa Smita un Lūsijas Makas Smitas ģimenē. Viņš bija piektais no vienpadsmit bērniem nabadzīgā lauksaimnieku ģimenē, kur tikai deviņi sasniedza pilngadību. Tā kā ģimene nevarēja atļauties tādu greznību kā oficiāla skološanās, Džozefs ieguva tikai trīs klašu izglītību. Viņi ar brāļiem un māsām lielākoties tika skoloti mājās, lasot ģimenes Bībeli.

1820. gadā Ņujorkas štatā, kur tolaik dzīvoja Džozefs, sākās intensīva reliģiskā atmoda, un, dažādu reliģiju konfliktējošo apgalvojumu apmulsināts, 14 gadus vecais Džozefs Smits izlasīja kādu Jaunās Derības fragmentu, kas, kā viņš vēlāk rakstīja, uzrunāja viņu līdz pašiem dvēseles dziļumiem. Tas bija aicinājums visiem, kam trūkst gudrības, meklēt to, vēršoties pie dievišķa avota. Tā nu Džozefs Smits uzmeklēja nomaļu vietu, netālu no mājas esošajā birztalā, un pirmoreiz dzīvē lūdza balsī.

Tas, kas notika, pilnībā mainīja Džozefa Smita dzīvi un kļuva par Pēdējo dienu svēto ticības pamatu. Džozefs raksta, ka viņam parādījās Dievs Tēvs un Jēzus Kristus. „Es ieraudzīju gaismas stabu, spožāku par sauli, tieši virs savas galvas,” viņš raksta, „kas pakāpeniski nolaidās, līdz krita man pāri.” Šajā gaismā viņš ieraudzīja divas personas. Viena no tām uzrunāja Džozefu vārdā un, norādot uz otro, sacīja: „Šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi viņu!” Baznīcas locekļi šo pieredzi dēvē par „Pirmo vīziju”. Ar to aizsākās Jēzus Kristus Baznīcas atjaunošana uz Zemes.

Džozefs Smits ir pazīstams, lielākoties pateicoties tam, ka pārtulkoja Mormona Grāmatu: vēl vienu liecību par Jēzu Kristu. Baznīcas locekļi tic, ka dažus gadus pēc Pirmās vīzijas Džozefs Smits tika aizvests uz kādu pakalnu, kas atrodas netālu no Palmīras, Ņujorkas štatā, kur no eņģeļa Moronija saņēma senus pierakstus. Uz metāla plāksnēm iegravētajos pierakstos bija vēstīts par kādas Kristus laikos Amerikas kontinentā dzīvojušas tautas vēsturi un sniegts apraksts par Kristus parādīšanos viņiem pēc Savas augšāmcelšanās. Džozefs pārtulkoja šos pierakstus aptuveni trīs mēnešu laikā, un 1830. gadā Ņujorkas štatā tika pirmoreiz izdota Mormona Grāmata. Šis — vairāk nekā 500 lappušu biezais krājums — kļuvis par vienu no ievērojamajiem Džozefa Smita devumiem un ir uzskatāms par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas Svēto Rakstu pamatsējumu.

Pēdējo dienu svētie tic, ka pēc apustuļu nāves sākotnējās baznīcas dievišķās pilnvaras tika zaudētas un tās bija jāatjauno ar dievišķu iejaukšanos. 19. gs. pirmajā pusē notika pavisam burtiska priesterības pilnvaru atjaunošana caur Džozefu Smitu, kad eņģeļu izskatā viņu apmeklēja tie, kam šīs pilnvaras bija senatnē. 

1830. gada 6. aprīlī Džozefs Smits un pieci viņa līdzgaitnieki oficiāli nodibināja Baznīcu, tas notika baļķu būdiņā Faijetā, Ņujorkas štatā. Džozefs Smits prezidēja Baznīcā līdz 1844. gada 27. jūnijam, kad tika nogalināts. Viņa vadībā Baznīcas locekļu skaits pieauga no sešiem cilvēkiem līdz 26 000.

Džozefa Smita atklāsmes ieviesa vērā ņemamus teoloģiskus jauninājumus, kas kļuva par izaicinājumu tā laika baznīcām. Viņš nelokāmi aizstāvēja ikvienas ticības sekotāju reliģisko brīvību. Pateicoties viņa atklāsmēm, tika ieviests tāds jēdziens kā templis, kur var tikt veikts glābšanas darbs mirušo labā, kā arī izpratne par trīs plašākām debesu pakāpēm jeb līmeņiem un uzticīgu Dieva bērnu galīgo likteni pēc nāves. Viņa pieredze Pirmās vīzijas laikā palīdzēja Pēdējo dienu svētajiem iegūt izpratni par Dieva un Jēzus Kristus ķermenisko dabu un to, ka cilvēce patiesi ir radīta pēc Viņu tēla un līdzības. Viņš bieži runāja un rakstīja par Israēla sapulcināšanu pēdējās dienās un mācīja par to, skaidrojot, ka ar to tiek domāta ne tikai ebreju sapulcināšana Izraēlā, bet arī visu Dieva ļaužu sapulcināšana svētās patvēruma vietās. Skat. arī: Ar ko mormoņi atšķiras no citiem un kādēļ?

Ārpus Baznīcas Džozefs Smits ir pazīstams ar to, ka saskaņā ar atklāsmi atsāka seno poligāmijas principu, taču tagad tā starp Baznīcas locekļiem vairs nepastāv un Baznīcas locekļi to neapspriež, pieminot vienīgi vēsturiskajā kontekstā.

Vadot jaundibināto Baznīcu, Džozefs organizēja starptautisku misionāru programmu un nodibināja sieviešu organizāciju, kas tagad ir viena no lielākajām šāda veida organizācijām pasaulē. Viņš pārraudzīja trīs pilsētu veidošanu un vadīja divu tempļu celtniecību, pārciešot intensīvas vajāšanas no vietēju, naidīgi noskaņotu pūļu puses, kuri beigu beigās padzina Baznīcas locekļus no visām pilsētām, ko Džozefs bija nodibinājis.

Tā kā, neskatoties uz apelācijām, kas tika atkārtoti iesniegtas federālajai valdībai, Baznīcas locekļiem kā Amerikas pilsoņiem tika liegtas viņu reliģiskās un pilsoniskās tiesības, 1844. gada janvārī Baznīcas vadītāji pieteica Džozefa Smita kandidatūru ASV prezidenta amatam. Sākot ar tā paša gada maiju, Džozefs jau bija oficiāli nominēts pēc Navū, Ilinoisas štata, konvencijas. Viņa politiskā nostāja aicināja valdību iejaukties, lai vajāšanu gadījumā tiktu aizstāvētas pilsoņu reliģiskās un pilsoniskās tiesības. Tā paša gada jūnijā naidīgi noskaņots pūlis nogalināja Džozefu un viņa brāli, pieliekot punktu Džozefa politiskajai karjerai.

1844. gada 27. jūnijā Džozefu un viņa brāli Hairamu nošāva naidīgi noskaņots 150–200 cilvēku pūlis. Abi brāļi un daži no viņu biedriem tika nepatiesi apsūdzēti un, labprātīgi pakļaujoties likumam, ieslodzīti Ilinoisas cietumā. Džozefam tolaik bija 38 un Hairamam — 44 gadi. Pēc nāves Džozefa un Hairama līķi tika atbilstoši apkopti un 28. jūnijā izlikti apskatei, kur viņus apraudāja aptuveni 10 000 sērotāju. Nākamajā dienā viņi tika slepeni apglabāti, lai izvairītos no turpmākiem pūļu uzbrukumiem un kapu apgānīšanas.

Baznīca, ko 1830. gadā dibināja Džozefs, ir kļuvusi par pasaules mēroga Baznīcu ar vairāk nekā 14 miljoniem Baznīcas locekļu, un Pēdējo dienu svētie uzskata Džozefu Smitu par ievērojamāko mūsdienu pravieti. Pretēji dažu Baznīcas pretinieku pieņēmumiem, Baznīcas locekļi nepielūdz Džozefu Smitu. Lai gan viņš tiek godāts kā pravietis, viņš bija tikai cilvēks ar cilvēkam piemītošiem trūkumiem un vājībām.