Ievads
1995. gadā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca publicēja vēstījumu „Ģimene — vēstījums pasaulei”, kur, runājot par laulību, tiek pasludināti šādi patiesi principi:
Mēs, Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas Augstākais prezidijs un Divpadsmit apustuļu padome, svinīgi pasludinām, ka laulība starp vīrieti un sievieti ir Dieva iedibināta un ka ģimenei ir centrālā loma Radītāja iecerē attiecībā uz Viņa bērnu mūžīgo sūtību. …
Ģimene ir Dieva iedibināta institūcija. Laulībai starp vīrieti un sievieti ir izšķiroša loma Viņa mūžīgajā iecerē. Bērniem ir tiesības dzimt laulības ietvaros, un tos jāaudzina tēvam un mātei, kas godā un uzticīgi pilda savus laulības solījumus.[1]
Kopš šī vēstījuma publicēšanas laulību institūcijai ir nācies saskarties ar daudziem izaicinājumiem. Visvairāk to vidū izceļas vairāku valstu valdību un arī dažu štatu un provinču vadītāju atzinums, ka viendzimuma laulība jeb oficiāla divu viena un tā paša dzimuma indivīdu savienība ir pielīdzināma tradicionālai laulībai. Taču Dieva nolūki attiecībā uz laulību institūcijas iedibināšanu nav mainījušies. Viens no šī dokumenta publicēšanas mērķiem ir no jauna uzsvērt Baznīcas vēstījumu, ka laulība ir likumīga savienība starp vīrieti un sievieti.
Vēl viens no šīs publikācijas mērķiem ir no jauna apliecināt, ka Baznīcai ir viens vienīgs, nemainīgs seksuālās tikumības standarts: Dievam ir pieņemamas intīmās attiecības vienīgi starp vīrieti un sievieti, kas saistīti laulības saitēm.
Trešais mērķis ir minēt iemeslus, kādēļ Baznīca aizstāv laulību starp vīrieti un sievieti, runājot par to kā par morālo imperatīvu. Baznīcas pretestība viendzimuma laulībai izriet no Baznīcas doktrīnas un mācībām, kā arī no bažām par to, kādu iespaidu viendzimuma laulība atstās uz reliģijas brīvību, sabiedrību, ģimenēm un bērniem.
Šī dokumenta ceturtais mērķis ir atgādināt, ka viendzimuma laulību jautājumā Baznīcas locekļiem vajadzētu izteikties cieņpilni un pieklājīgi un izturēties pret visiem mīloši un cilvēcīgi.
Laulību izšķirošā nozīme
Laulība ir svēta un Dieva iedibināta vēl pirms pasaules radīšanas. Jēzus Kristus apstiprināja, ka laulībai ir dievišķi pirmsākumi, sakot: „Vai neesat lasījuši, ka Radītājs iesākumā tos radījis kā vīru un sievu, un sacīja: tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un šie divi būs viena miesa?”[2]
Jau kopš paša sākuma laulību svētā iedaba bijusi cieši saistīta ar pēcnācēju radīšanas spēku. Pēc Ādama un Ievas radīšanas Dievs pavēlēja tiem: „Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi.”[3] Un viņi radīja bērnus, izveidojot pirmo ģimeni. Vienīgi vīram un sievai kopā ir dota dabiska bioloģiskā spēja ieņemt bērnus. Šis pēcnācēju radīšanas spēks — dzīvības radīšana, ļaujot nākt pasaulē Dieva gara bērniem — ir dievišķi dots. Nepareizi pielietojot šo dievišķo spēku, tiek grauta ģimenes institūcija.[4]
Gadu tūkstošiem ilgi spēcīgas ģimenes ir kalpojušas par sabiedrības pamatinstitūciju, nododot turpmākajām paaudzēm tikumisko spēku, tradīcijas un vērtības, kas nodrošina civilizācijas pastāvēšanu. 1948. gadā pasaules nācijas izdeva Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, kas apliecina, ka „ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa”.[5]
Laulība ir daudz vairāk nekā tikai līgums starp indivīdiem, kas ratificē savstarpējās jūtas un apliecina savstarpējos pienākumus. Laulība ir institūcija, kam ir izšķiroša nozīme bērnu audzināšanā, mācot un audzinot tos par atbildīgiem pieaugušajiem. Gadu gadiem visdažādākās valdības ir atzinušas, ka laulībai ir izšķiroša loma sociālās stabilitātes nodrošināšanā un dzīvības turpināšanā. Neatkarīgi no tā, vai laulības tiek slēgtas, noturot reliģisku vai civilu ceremoniju, gandrīz ikvienā kultūrā valdība ir aizsargājusi un veicinājusi stāšanos laulībā – galvenokārt tādēļ, lai saglabātu un veicinātu tādas institūcijas pastāvēšanu, kam ir centrālā loma bērnu audzināšanā, mācot tiem morālās vērtības, kas nodrošina civilizācijas pastāvēšanu.
Tas tiesa, ka dažiem precētiem pāriem nebūs bērnu – vai nu tādēļ, ka viņi paši tā vēlas, vai arī neauglības dēļ. Taču laulībai piešķirtais īpašais statuss ir cieši saistīts ar mūsu dabisko spēju un pienākumu radīt pēcnācējus, kā arī dabiskajām dzimumu atšķirībām. Turpretī viendzimuma laulība ir tāda institūcija, kas vairs nav saistīta ar cilvēka dzimumu kā bioloģisko reāliju un vīrieša un sievietes savstarpēji papildinošo iedabu. Tādējādi laulība zaudē tās centrālo lomu dzīvības radīšanā, laika gaitā pārbaudītu vērtību lološanā un ģimenes saišu stiprināšanā paaudžu paaudzēs.
Pēdējos gadu desmitos, pieaugot šķiršanos un ārlaulības bērnu skaitam, ir radies ārkārtīgi liels vientuļo vecāku skaits. Daudzi no šiem vientuļajiem vecākiem ir uzaudzinājuši priekšzīmīgus bērnus. Taču vispusīgi pētījumi rāda, ka ideālu un drošu vidi bērnu lološanai un audzināšanai parasti spēj radīt vīrs un sieva, kurus vieno mīloša, uzticīga laulība.[6] Tā tas ir, daļēji pateicoties tam, ka katram dzimumam ir atšķirīgas iezīmes un stiprās puses, kas palīdz vīriem un sievām pildīt šo uzdevumu. Kāds ievērojams ģimenes dzīves eksperts raksta:
Sociālo zinātņu pētījumos gūto pierādījumu apjoms liecina, ka abu dzimumu līdzdalībai bērnu audzināšanā ir svarīga loma cilvēka attīstībā un ka tēvi sniedz unikālu un neaizvietojamu pienesumu bērnu audzināšanā. … Vīrieša un sievietes atšķirīgo audzināšanas veidu savstarpēji papildinošajam raksturam ir acīm redzama un milzīga ietekme uz bērna vispārējo attīstību.[7]
Ņemot vērā ciešo un ilgstošo saikni starp laulību, pēcnācēju radīšanu, cilvēka dzimumu un bērnu audzināšanu, viendzimuma laulību nevar uzlūkot vienkārši kā jaunu „tiesību” piešķiršanu. Tā ir laulību rakstura pārdefinēšana, kam būs tālejošas sekas. Tas iezīmēs fundamentālas pārmaiņas laulību institūcijā, kas ir pretējas Dieva nolūkiem attiecībā uz Viņa bērniem, kā arī sabiedrības ilgtermiņa interesēm.
Laulību un ģimenes apdraudējums
Mūsu modernajā laikmetā mēs redzam, ka tradicionālā laulība un ģimene, ko definē kā saskanīgā laulībā saistītu vīru un sievu ar bērniem, pieredz arvien biežākus uzbrukumus, kam ir graujošas sekas. 2012. gadā 40% no visiem ASV dzimušajiem bērniem bija dzimuši neprecētām sievietēm.[8] Vairāk nekā 50% bērnu sievietēm līdz 30 gadu vecumam bija dzimuši ārlaulībā. Turklāt kopš 1980.-tajiem gadiem laulību skaits turpina kristies. Domājot par jaunās paaudzes attīstību, šī tendence par neko labu neliecina.
Dažāda veida sociālas dabas kaitējumi ir nesuši savu artavu laulību un ģimenes institūcijas vājināšanā. To skaitā ir šķiršanās, kopdzīve ārpus laulības ietvariem, ārlaulības bērnu radīšana, pornogrāfija, neuzticība laulātajam, aborti, bezdarba un nabadzības radītā spriedze un vēl daudzas citas sociālās parādības. Baznīca jau ilgstoši ir izteikusies par šiem jautājumiem un centusies kalpot Baznīcas locekļiem, palīdzot risināt šīs problēmas. Kaut arī šis dokuments pievēršas viendzimuma laulību jautājumam, tas nebūt nemazina iepriekšminēto jautājumu nozīmību.
Runājot par pēdējiem gadiem, ievērojamu atbalstu guvusi kustība, kuras mērķis ir veicināt to, ka viendzimuma laulības tiek atzītas par iedzimtām jeb konstitucionālām tiesībām. Viendzimuma laulības ir tikušas legalizētas daudzās valstīs, štatos un jurisdikcijās – gan ar tiesu lēmumu, gan likumu, gan referendumu palīdzību. To redzot, daudzi sabiedrisko un reliģisko pārliecību un ticību līderi ir vērsuši uzmanību uz to, ka šāda laulības pārdefinēšana laika gaitā vājinās laulību institūciju kā tādu un ka tam būs negatīvas sekas gan attiecībā uz pieaugušajiem, gan bērniem.[9]
Milzum daudz cilvēku visā pasaulē atzīst, ka tradicionālā laulība ir spēlējusi un tai ir jāturpina spēlēt izšķiroša loma bērnu un ģimenes pasargāšanā un tikumisku vērtību veicināšanā. Tā kā viendzimuma laulību jautājums skar pašus ģimenes pamatus un var atstāt milzīgu ietekmi uz bērnu labklājību, Baznīca skaidri apliecina, ka laulībai jāturpina pastāvēt kā likumīgai savienībai starp vīrieti un sievieti.
Nemainīgie tikumības standarti
Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca māca, ka Dievs ir iedibinājis skaidrus tikumiskos standartus Saviem bērniem, kuri nes atbildību par savu rīcību Viņa priekšā. Šos standartus nevar mainīt, balstoties uz laicīgo cilvēku spriedumiem, jūtām, personīgajām interesēm vai viedokļiem.[10] Bez augstākās Dieva autoritātes, kas atklājas Svētajos Rakstos un caur Viņa praviešiem, laicīgā sabiedrība mētātos šurpu un turpu.
Daudzi viendzimuma laulību aizstāvji min argumentu, ka tradicionālie seksuālās tikumības standarti ir mainījušies un ka savstarpējā „iecietība” prasa, lai šie jaunie standarti tiktu atzīti un ierakstīti likumā. Ja iecietība tiek definēta kā savstarpējas laipnības izrādīšana un cieņpilna attieksme pret atšķirīgiem uzskatiem, tā ir uzskatāma par nozīmīgu vērtību ikvienā demokrātiskā sabiedrībā. Taču kā secina elders Dalins H. Oukss: „Iecietība neprasa atmest savus standartus vai atteikties no saviem uzskatiem politiskos vai sociālpolitiskos jautājumos. Iecietība ir veids, kā mēs reaģējam uz atšķirīgiem uzskatiem, nevis pavēle norobežoties no to izskatīšanas.”[11]
Glābējs mācīja, ka mums vajadzētu mīlēt grēcinieku, nekļūstot pielaidīgiem pret grēku. Gadījumā ar sievieti, kura tika pieķerta laulības pārkāpšanā, Viņš izturējās pret viņu laipni, tajā pašā laikā mudinot vairs negrēkot[12]. Ar Savu piemēru Viņš izrādīja vislielāko mīlestību, kāda iespējama.
Papildus iecietības argumenta izmantošanai, pastāvot uz laulību institūcijas pārskatīšanu, oponenti ir piestrādājuši pie argumentācijas „vienlīdzība likuma priekšā”. Taču ne ar vienu laicīgo likumu nav iespējams pārrakstīt vai anulēt Dieva iedibinātos tikumības standartus. Tāpat arī ar cilvēku izdotiem likumiem nevar mainīt dabiskās, iedzimtās dzimumu atšķirības vai noliegt ciešo bioloģisko un sociālo saikni starp pēcnācēju radīšanu un laulību.
Kādu ietekmi viendzimuma laulība atstās uz reliģijas brīvību?
Valdības, kas ir legalizējušas viendzimuma laulības, pasludinot tās par pilsoniskajām tiesībām, ir arī uzspiedušas sabiedrībai visdažādākos noteikumus, lai nodrošinātu, ka pret viendzimuma pāriem netiek vērsta nekāda veida diskriminācija. Šie noteikumi ir kļuvuši par smagu slogu, kas ierobežo gan indivīdu pārliecības brīvību, gan reliģisko organizāciju brīvību.[13]
Viendzimuma laulību un anti-diskriminācijas likumi jau ir radījuši tiesiskus konfliktus attiecībā uz runas brīvību un reliģiskajā pārliecībā balstītas rīcības brīvību. Piemēram, dažos štatos advokāti un valdības amatpersonas ir apstrīdējušas reliģisko adopcijas aģentūru ilglaicīgās tiesības rīkoties pēc savas reliģiskās pārliecības, palīdzot adoptēt bērnus vienīgi tām ģimenēm, kur ir gan tēvs, gan māte. Organizācija „Catholic Charities” bija spiesta atteikties no adopcijas pakalpojumu sniegšanas vairākos štatos, lai tai neuzspiestu sniegt adopcijas pakalpojumus viendzimuma pāriem.[14]
Amerikas Savienotajās Valstīs viendzimuma laulību aizstāvji izdara spiedienu attiecībā uz Konstitūcijas pirmajā labojumā minētajām tiesībām uz reliģijas brīvību. Daži no šiem oponentiem prasa, lai reliģiskajām organizācijām, kas neatzīst šādas laulības, tiktu liegti nodokļu atvieglojumi un citi labumi.[15] Pirmais labojums varētu pasargāt garīdzniekus no piespiedu viendzimuma pāru laulāšanas, taču citi ticīgie ir saskārušies un visdrīzāk vēl turpinās saskarties ar likumdevēju spiedienu un sankcijām. Tas pats notiks arī ar reliģiskajām organizācijām un izglītības iestādēm. Piemēram, Džordžijas štatā tika atlaista kāda konsultante, kurai bija darba līgums ar Slimību kontroles centru, jo izmeklēšanā atklājās, ka viņa pieņēmusi lēmumu ieteikt cilvēkam, kam ir attiecības ar sava dzimuma pārstāvi, vērsties pie cita konsultanta. Ņūdžersijas štatā kāda baznīca zaudēja nodokļu atvieglojuma statusu, jo bija liegusi lesbiešu pārim izmantot savu paviljonu laulību ceremonijai. Ņūmeksikas štata Cilvēktiesību komisija iesūdzēja tiesā fotogrāfi, kas atteicās fotografēt viendzimuma pāra saistību ceremoniju. Kad Masačūsetsas štata valsts skolās skolēniem sāka mācīt par viendzimuma civillaulībām, Apelācijas tiesa lēma, ka vecākiem nav tiesību atbrīvot bērnus no šīs mācību stundas.[16]
Līdzīgi reliģiskās brīvības ierobežojumi jau kļuvuši par sociālu un likumīgu reāliju vairākās Eiropas valstīs, un Eiropas Parlaments ir ieteicis, ka likumiem, kas aizsargā viendzimuma pāru statusu, būtu jābūt vienotiem visā Eiropas Savienībā.[17] Tur, kur viendzimuma laulības tiek atzītas par pilsoniskajām tiesībām, tas neizbēgami konfliktē ar ticīgo cilvēku tiesībām un reliģijas brīvība mazinās.
Kādu ietekmi viendzimuma laulība atstās uz sabiedrību?
Iespējamie reliģijas brīvības ierobežojumi nav vienīgās sociālā rakstura viendzimuma laulību legalizēšanas sekas. Iespējams, visbiežāk minētais arguments, ko min viendzimuma laulību atbalstītāji, ir tas, ka tas būtībā ir pavisam nekaitīgi un nekādi neietekmēs tradicionālo heteroseksuālo laulību institūciju. „Tas neietekmēs jūsu laulību, tad – kādēļ jums vajadzētu uztraukties?” ir izplatītākā frāze. Kaut arī tas varētu būt tiesa, ka viendzimuma laulību atļaušana neatstās tūlītēju, tiešu ietekmi uz jau pastāvošajām laulībām, patiesais jautājums ir par to, kā tas ietekmēs sabiedrību ilgtermiņā, tai skaitā jauno paaudzi un nākamās paaudzes.
Papildus tam, ka viendzimuma laulību legalizēšana grauj un iedragā laulību svēto būtību, tā rada daudz praktisku izmaiņu sociālpolitikas jomā, kas skar vecāku un sabiedrības intereses.[18] Ja valdība legalizēs viendzimuma laulības kā pilsoniskās tiesības, tā gandrīz noteikti uzspiedīs visdažādākos noteikumus, lai to iedzīvinātu praksē. Lai saprastu, cik nopietnas sekas būs viendzimuma laulību atzīšanai, būtu svarīgi izprast, kas notiks, ja tiks īstenoti šie noteikumi.
Pašam svarīgākajam sociālpolitikas jautājumam būtu jābūt – kāda vide ir vislabākā bērnam un jaunajai paaudzei? Kaut arī daži viendzimuma pāri iegūs aizgādībā bērnus, tieši tradicionālā laulība nodrošina vispamatīgākās un nešaubīgākās identitātes veidošanos.[19] Visdrīzāk tieši šādā laulībā bērni spēs izstrādāt skaidru dzimumidentitāti un viņu seksualitāte būs cieši saistīta gan ar savstarpējo mīlestību, gan pēcnācēju radīšanu. Turpretī viendzimuma laulību legalizēšana laika gaitā var graut bērnu sociālo identitāti, dzimumattīstību un tikumību. Dialogs par šo jautājumu nevar būt pilnīgs, ja netiek ņemts vērā jautājums par ilgtermiņa sekām attiecībā uz bērniem.
Minot vienu piemēru negatīvai ietekmei uz bērniem, jāsaka, ka viendzimuma laulību noteikšana par pilsoniskajām tiesībām nenovēršami prasīs veikt izmaiņas skolu mācību programmās. Ja štata likumos tiek teikts, ka viendzimuma laulības ir līdzvērtīgas heteroseksuālām laulībām, valsts skolu ierēdņi uzskatīs par pienākumu atbalstīt šo prasību.[20] Tā tas jau ir noticis daudzās jurisdikcijās, kur kopš pamatskolas līdz pat vidusskolas beigšanai bērniem tiek mācīts, ka laulību var definēt kā legālu divu jebkāda dzimuma pieaugušo savienību, ka ģimenes definīcija ir plūstoša un, dažos gadījumos, arī ka jebkuras labprātīgas seksuālās attiecības ir tikumiski pieņemamas.[21] Papildus tam, daudzos reģionos skolām netiek prasīts brīdināt vecākus par šādu mācību programmu īstenošanu un dot ģimenei iespēju no tām atteikties.[22] Šāda notikumu attīstība jau izraisa konfliktus starp laicīgo skolu izglītības programmu īstenošanu un vecāku tiesībām mācīt saviem bērniem sirdij tuvus tikumības standartus.
Visos laikmetos ģimene ir kalpojusi par būtisku personīgās brīvības balstu. Mājas sienas pasargā no kaitīgas sociālās ietekmes un reizēm arī no pārliecīgas valdības iejaukšanās. Valdībai nav tiesību iejaukties bērnu audzināšanā un tikumiskajā izglītošanā, izņemot vienīgi vardarbības vai nolaidības gadījumus. Stiprām, neatkarīgām ģimenēm ir izšķiroša loma politiskās un reliģiskās brīvības saglabāšanā.
Pieklājīga un laipna attieksme
Baznīca atzīst, ka viendzimuma laulību un ar to saistīto jautājumu izskatīšana var radīt šķelšanos un aizvainojumus. Cenšoties aizstāvēt laulību starp vīrieti un sievieti, Baznīcas locekļiem vajadzētu izrādīt cieņu un izturēties cilvēcīgi un laipni pret tiem, kam ir citāds viedoklis.
Baznīca ir iestājusies par to, lai viendzimuma pāri saņemtu likumīgu aizsardzību tādos jautājumos kā „izmitināšana un medicīniskā aprūpe, taisnīgas tiesības uz mājokli un nodarbinātību un mantojuma tiesībām, kamēr vien tas neapdraud tradicionālās ģimenes integritāti vai baznīcu konstitucionālās tiesības”.[23] Piemēram, Soltleiksitijā Baznīca atbalstīja rīkojumus, kuru mērķis ir pasargāt homoseksuālus rezidentus no diskriminācijas mājokļa un nodarbinātības jomā.[24]
Tas, ka Baznīca apliecina, ka laulība ir vīrieša un sievietes savienība, „neizraisa un neattaisno nekāda veida naidīgumu pret gejiem un lesbām”.[25] Baznīcas locekļiem ir jāizturas pret ikvienu mīloši un cilvēcīgi. Baznīcas locekļi drīkst izrādīt patiesu mīlestību un laipnību pret homoseksuālu ģimenes locekli, draugu vai jebkuru citu personu, tajā pašā laikā nepieļaujot nekādas izmaiņas laulību definīcijā.
Noslēgums
Stipras, stabilas ģimenes, kuras vada tēvs un māte, kalpo par sabiedrības pamatu. Ja turpināsies laulību graušana, radot apmulsumu dzimumjautājumos un kropļojot Dieva doto laulības nolūku, katrai nākamai bērnu un jauniešu paaudzei būs arvien grūtāk attīstīt savu dabisko vīrieša vai sievietes identitāti. Dažiem būs vēl grūtāk uzsākt pilnvērtīgas attiecības ar pretējā dzimuma pārstāvi, veidot stabilas laulības un audzināt jaunu, tikumiska spēka un mērķu pārpilnu paaudzi.
Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca, līdz ar daudzām citām baznīcām, organizācijām un indivīdiem, turpinās aizsargāt svēto laulību starp vīrieti un sievieti, jo tas ir ļoti svarīgs tikumisks jautājums, kam ir ļoti liela nozīme gan mūsu reliģijā, gan mūsu sabiedrības nākotnē.
Baznīcas ģimenes vēstījuma pēdējos vārdos izskan Augstākā prezidija un Divpadsmit apustuļu kvoruma aicinājums pasaulei: „Mēs aicinām atbildīgus pilsoņus un valdības amatpersonas visā pasaulē sekmēt pasākumus ar mērķi saglabāt un stiprināt ģimeni kā sabiedrības pamatvienību.”[26]
Šis dokuments ir pārskatītā un papildinātā dokumenta „Dievišķā laulību institūcija” versija, ko Baznīca pirmo reizi publicēja 2008. gadā.
Atsauces
[1] “The Family: A Proclamation to the World,” Ensign, Nov. 1995, 102.
[2] Matthew 19:4–5.
[3] Genesis 1:28.
[4] See M. Russell Ballard, “What Matters Most Is What Lasts Longest,” Ensign, Nov. 2005, 41–44.
[5] United Nations, “Universal Declaration of Human Rights,” General Assembly Resolution 217 A (III), Dec. 10, 1948.
[6] David Blankenhorn, Fatherless America: Confronting Our Most Urgent Social Problem (New York: Basic Books, 1995); Maggie Gallagher and Joshua K. Baker, “Do Moms and Dads Matter? Evidence from the Social Sciences on Family Structure and the Best Interests of the Child,” Margins Law Journal 4:161 (2004); Mark Regnerus, “How Different Are the Adult Children of Parents Who Have Same-Sex Relationships? Findings from the New Family Structures Study,” Social Science Research 41:4 (July 2012): 752–70; Regnerus, “Parental Same-Sex Relationships, Family Instability, and Subsequent Life Outcomes for Adult Children: Answering the Critics of the New Family Structures Study with Additional Analyses,” Social Science Research 41:6 (Nov. 2012): 1367–77; W. B. Wilcox, J. R. Anderson, W. Doherty, et al., Why Marriage Matters, Third Edition: Thirty Conclusions from the Social Sciences (New York: Institute for American Values and National Marriage Project, 2011); M. E. Scott, L. F. DeRose, L. H. Lippman, and E. Cook, Two, One, or No Parents? Children’s Living Arrangements and Educational Outcomes around the World (Washington, D.C.: Child Trends, 2013; worldfamilymap.org/2013/articles/essay/two-one-or-no-parents); Andrew J. Cherlin, The Marriage-Go-Round: The State of Marriage and the Family in America Today (New York: Alfred A. Knopf, 2009).
[7] David Popenoe, Life Without Father (New York: The Free Press, 1996), 146.
[8] See J. A. Martin, B. E. Hamilton, M. J. K. Osterman, et al. Births: Final Data for 2012. National Vital Statistics Reports; vol. 62, no. 9 (Hyattsville, MD: National Center for Health Statistics, 2013).
[9] See Sherif Girgis, “Check Your Blind Spot: What Is Marriage?” Marriage, Feb. 15, 2013; thepublicdiscourse.com/2013/02/7942/; Lynn Wardle, “The Attack on Marriage as the Union of a Man and a Woman,” North Dakota Law Review, vol. 83 (June 2008): 1364–92; David Blankenhorn, The Future of Marriage (2007); Lynn Wardle, ed., What’s the Harm? Does Legalizing Same-Sex Marriage Really Harm Individuals, Families, or Society? (2008); R.R. Reno, “The Future of Marriage,” First Things, Jan. 2013, 3–4; Richard Neuhaus, “Disingenuousness and Clarity,” On the Square, May 30, 2008; firstthings.com/onthesquare/2008/05/disingenuousness-and-clarity.
[10] See Dallin H. Oaks, “No Other Gods,” Ensign, Nov. 2013, 72–75.
[11] Dallin H. Oaks, “Weightier Matters,” Ensign, Jan. 2001, 17.
[12] John 8:11.
[13] See Douglas Laycock, Anthony R. Picarello Jr., and Robin F. Wilson, eds., Same-Sex Marriage and Religious Liberty, Emerging Conflicts (Lanham, Maryland: Rowman and Littlefield, 2008).
[14] See usccb.org/issues-and-action/religious-liberty/fortnight-for-freedom/upload/Catholic-Adoption-Services.pdf
[15] See Jonathan Turley, “An Unholy Union: Same-Sex Marriage and the Use of Governmental Programs to Penalize Religious Groups with Unpopular Practices,” in Laycock, Picarello, and Wilson, eds., Same-Sex Marriage and Religious Liberty: Emerging Conflicts, 59–76.
[16] Sherif Girgis, Ryan T. Anderson, and Robert P. George, What Is Marriage? Man and Woman: A Defense (New York and London: Encounter Books, 2012), 62–64.
[17] See Roger Trigg, Equality, Freedom, and Religion (London and New York: Oxford University Press, 2012); The Observatory on Intolerance and Discrimination against Christians in Europe, Report 2012 (Vienna, Austria, 2013); “European Parliament Resolution on Homophobia in Europe,” adopted Jan. 18, 2006.
[18] See Girgis, Anderson, and George, What Is Marriage? Man and Woman: A Defense.
[19] See endnote 6.
[20] Charles Russo, “Same-Sex Marriage and Public School Curricula: Preserving Parental Rights to Direct the Education of Their Children,” University of Dayton Law Review, vol. 32 (Spring 2007): 361–84.
[21] Gerry Shih, “Clashes Pit Parents vs. Gay-Friendly Curriculums in Schools,” The New York Times, Mar. 3, 2011, page A21A; John Smoot, “Children Need Our Marriage Tradition,” Public Discourse, June 13, 2013; thepublicdiscourse.com/2013/06/10344/; Challenging Homophobia and Heterosexism: A K-12 Curriculum Resource Guide, Toronto District School Board (2011).
[22] Parker v. Hurley, 514 F. 3d 87 (1st Cir. 2008); Fields v. Palmdale School District, 427 F.3d 1197 (9th Cir. 2005).
[23] mormonnewsroom.org/article/church-responds-to-same-sex-marriage-votes.
[24] See mormonnewsroom.org/ldsnewsroom/eng/news-releases-stories/statement-given-to-salt-lake-city-council-on-nondiscrimination-ordinances.
[25] mormonnewsroom.org/article/church-responds-to-same-sex-marriage-votes.
[26] “The Family: A Proclamation to the World,” 102.